Pavasaris Kosas salā

Grieķijai piederošā Kosas sala ir viens no galamērķiem tūristiem, kuri grib izbaudīt vasaras svelmi. Kosas sala ir pazīstama arī kā slavenā domātāja Hipokrāta dzimtā vieta. Tūrisma sezona sākas maijā, bet mēs bijām turp aizbraukuši kādā aprīļa nedēļas nogalē nosvinēt dzimšanas dienu un, protams, meklēt siltākus vējus un saules starus. Tūristu lielā drūzma izpalika šoreiz un arī laika apstākļi varēja būt labāki, bet nedēļas nogales izbrauciens mums tomēr patika. Izbraucām naktī uz sestdienu, jo agri no rīta ir lidojums no Kauņas lidostas uz Kosas salu ar Ryanair. Atpakaļ – pirmdien no paša rīta. Šoreiz braucām četratā.

Lidmašīna diezgan pilna ar tūristiem, ņemot vērā, ka sezona vēl nav atklāta. Lidosta – pavisam maza. Līst lietus, kas ir mūsu pirmā vilšanās, jo ātri vien liekas, ka lietus izbojās visu nedēļas nogales izbraucienu. Ar autobusu dodamies uz salas lielāko pilsētu, kas tā arī saucas – Kos. Lietus sitas autobusa logā un rada iespaidu, ka stipri līst. Mums paveicas, kad izkāpjot no autobusa, tomēr nelīst tik traki. Ir silts! Dodamies uz iepriekš pieteikto viesnīcu, lai noliktu somas. Viesnīcā mūs sagaida pavisam laipna un viesmīlīga kundzīte. Pa numuriņa logu redzam mandarīnu koku!

Dodamies ielās apskatīt apkārtni. Viesnīca atrodas pavisam netālu no pilsētas centra un promenādes. Nelīst, bet apkārt redzam draudīgus mākoņus. Galvenais, ka ir silts! Aizstaigājam līdz promenādei, kas liekas patukša, bet varam iedomāties, kā šeit izskatās tūrisma sezonā. Tālumā redzams Turcijas krasts - Bodruma. Pastāv iespēja no Kosas aizbraukt uz Bodrumu uz vienu dienu, lai redzētu, kas ir otrā krastā. Un pie reizes pabūt arī Turcijā.

Izstaigājam pilsētas ieliņas. Veikali. Tirdziņš. Kafejnīcas. Cilvēku maz un liekas, ka te valda liels miers. Pa laikam manāms kāds tūrists, te atkal kāds vietējais.

Maz pamazām esam aizstaigājuši līdz cietoksnim, kur kādreiz atradusies pils. Mums paveicās un tiekam iekšā bez maksas, jo grieķiem svētki – Lieldienas. Pils drupās tikai mazliet var manīt senās Grieķijas paliekas, toties skati, kas paveras no cietokšņa mūriem uz pilsētu, ir ievērojami un skaisti. Tā kā vējš ir liels, tad jūrā viļņi lieli un pret promenādes krastu sitas lieli viļņi. Mums kā vēju pilsētas iemītniekiem, vējš nemaz neliekas tik liels, tomēr viļņu lielums Vidusjūras piekrastē parāda patieso ainu.

Pēc cietokšņa apmeklējuma tālāk mūsu ceļš ved līdz „medicīnas tēva” – Hipokrāta – kokam. Kā vēsta leģendas, Hipokrāts zem šī koka esot mācījis cilvēkus par medicīnu.

Lasi vairāk par Hipokrāta koku: http://en.wikipedia.org/wiki/Tree_of_Hippocrates

Pēcpusdienā pastaigājam līdz tuvumā esošajiem kalniem, tomēr nepietiek spēka uzkāpt augšup. Ceļā sastopam vietējos iedzīvotājus, kuriem sejās manāms pārsteigums par tūristiem, kas iemaldījušies vietējās takās.

Naktī dzirdam pērkona dārdus un pusnaktī – salūtu. Grieķi tā laikam sagaida Lieldienu svētdienu.

Svētdienas rīts ir daudzsološs un saule spīd jau no paša rīta, lietus mākoņi vairs nav manāmi. Pludmalē manāmas „saules gultas”, kas noteikti ir pilnas ar tūristiem sezonas laikā. Iepriekš esam internetā izpētījuši, ka Kosas salā atrodamas vēl vairākas vietas, kur redzams kaut kas no senās Grieķijas, tāpēc dodamies to meklēt. Pa ceļam redzam vietējo iedzīvotāju gājienu no baznīcas un skan orķestris un fonā – baznīcas zvani.

Pirmais, ko uzgājām, ir senais amfiteātris, kur izdodas pasildīties saulītē. Tālumā skan mūzika un dzirdamas cilvēku balsis, jo ir svētku diena – Lieldienas. Viņi svin nedēļu pēc mūsu Lieldienām. Neparasts liekas skats, kur aiz amfiteātra pļavā ganās govs un fonā – mandarīnu koks.

Pa ceļam redzam, ka vietējie atzīmē svētkus ar pikniku piemājas dārziņā un uz grilla cepas kāds neatpazīstams zvērs. Kad prasām vietējiem, kas tas ir, beigu beigās izdodas noskaidrot, ka – aita, tomēr šaubas māc vēl šodien, vai tā tiešām ir aita. Smaržo jau labi, bet skats visai briesmīgs. Mums pēc skata dzīvnieks nemaz neatgādina aitu – pārāk lieli zobi!

Tālāk nonākam pie senām drupām, kur manāmas kolonnas no senās Grieķijas. Otrā diena jau tuvojas beigām. Pirmdienas rītā vēl ir mazliet laika, lai pasildītos saulītē pirms došanās uz lidostu un garā mājupceļa.

Veiksmīgi pavadītas brīvdienas un būs, ko atcerēties, kad domāsim par to, kā nosvinēta dzimšanas diena pagājušajā gadā. Šogad – mazliet savādāk kā citus gadus.

Grieķu tradicionālais sirtaki:

Ciemos pie mūmijas!

Turpinot atcerēties par šajā decembrī piedzīvoto braucienu, šoreiz par izbraucienu uz Kairu ar mērķi redzēt piramīdas.

Braucienu pieteicām uz sestdienu. Jāceļas pavisam agri, jo jādodas uz Kairu. Ceļā vienā virzienā ar autobusu jāpavada 5 stundas. Pa ceļam mūs krieviski runājošais gids Muhameds iepazīstina mazliet ar programmu, Ēģiptes vēsturi un situāciju valstī. Pavadīta nemieriem pilna nedēļa, jo iedzīvotāji protestē pret vadītāja pieņemtajiem lēmumiem. Sestdien norit referendums, tāpēc viss mierīgi pilsētā.

Iebraucot Kairā sākotnēji paveras skats uz graustu rajonu, kur dzīvo nabadzīgākie iedzīvotāji. Gids pastāsta, ka katrs cēlis savu māju kā prot, nav pilsētai savs arhitekts un ēkas nav drošas dzīvošanai, turklāt – cilvēki dzīvojot visai saspiesti. Jo tuvāk Nīlai jo dzīve dārgāka. Tomēr gandrīz katrai ēkai blakus ir kāds grausts un nav iespējams pat nofotografēt kādu ēku tā, lai fonā nebūtu kāda pussagruvusi ēka. Kairā ir mazliet vēsāks kā Hurgadā, jo atrodas mazliet uz ziemeļiem. Mūsu pirmais pieturas punkts uz Nīlas krastā esošā piestātne, kur paredzēts izbrauciens ar kuģīti pa upi. Pilsētu vēl klāj viegla migla, vēl ir agrs rīts. Brauciena laikā pamazām migla izklīst un jau apkārt redzami labāki skati. Fonā skan dziesmas arābu valodā un gids mazliet pastāsta par apkārt esošajām ēkām.

Piestātne atrodas blakus iepriekšējā valsts vadītāja Mubaraka ēkai, kas pēc valdības gāšanas ir izdedzināta. Muhameds skaidro, ka ēka kalpos kā atgādinājums tiem valsts vadītājiem, kas kādreiz gribēs atkārtot tādu valsts pārvaldi kā Mubaraks.

Tālāk dodamies uz Kairas muzeju, kas atrodas turpat netālu. Muzeju iespējams fotografēt tikai no ārpuses, tālāk Muhameda pavadībā dodamies iekšā apskatīt eksponātus. Muzejā esot vairāk kā 120 tūkstoši eksponātu no Ēģiptes vēstures un jaunākais esot 2000 gadus vecs. Muhameds skaidro, ka ja pie katra eksponāta pavadītu minūti, būtu nepieciešamas 83 dienas, lai visu apskatītu. Mums ir laiks tikai pāris stundas, tāpēc Muhameds mums pastāsta par galvenajiem eksponātiem. Labi, ka mums gids pastāsta, jo prātam grūti aptvert, cik seni eksponāti ir mūsu acu priekšā.

Pēc muzeja apmeklējuma lēnā un salīdzinoši garā braucam cauri pilsētai ar tūrisma autobusu uz eļļu fabriku, kas atrodas netālu no piramīdām. Cik dzirdēts, tad katrā šādā ekskursijā ir kādas fabrikas, veikala apmeklējums, kur cenšas nopārdot kādas smaržas, eļļas u.c. izstrādājumus. Fabrikā mēs tiekam uzcienāti ar karkadē tēju aukstā veidā, kas ēģiptiešiem ir cieņā. Tikmēr mūs iepazīstina ar pārdošanā esošām eļļām un to dziednieciskām īpatnībām. Tie, kas vēlas iegādāties, to arī dara, bet mums jau prāts tikai pie piramīdām vien, jo redzējām jau pa logu pa ceļam.

Ceļā uz piramīdām Muhameds instruē mūs, lai neuzķeramies uz uzbāzīgo tirgoņu piedāvājumiem iegādāties suvenīrus vai izbraukt ar kamieli (uzkāpšana esot bez maksas, bet nokāpšana var maksāt pat 100 $). Pie piramīdām pārdevēji ir visuzbāzīgākie, it īpaši pie Heopsa piramīdas. Elpu aizraujošs skats paveras izkāpjot no autobusa. Neticami, ka esam tur un to redzam paši savām acīm. Mūs abus aizrāva šis skats, bet tā noteikti ir gaumes lieta. Gids pastāsta par piramīdu vēsturi, apkārt mudž no vietējiem pārdevējiem un jāpieskata arī savas somas, lai kaut kas netiktu izvilkts no tām, kamēr mēs aplūkojam augstās celtnes.

Dodamies apskatīt celtnes no skatu punkta, kur iespējams iemūžināt visas piramīdas vienā attēlā. Skats ir tiešām elpu aizraujošs! Dodamies apskatīt arī Sfinksu, kas atrodas pie piramīdām un tik uzcelta, lai sargātu tās un atbaidītu laupītājus. Arī šeit ir uzreiz klāt fotografēšanās lietpratēji, kas palīdz atrast pareizo un tūristu iecienīto pozu, lai bildē izskatītos, ka Sfinksa tiek apskauta, skūpstīta utt.

Pulkstenis jau rāda 15:30 un laiks doties atpakaļ, jo atkal 5 stundas jāpavada ceļā.

Esam apmierināti ar braucienu un redzēto. Atpakaļceļā autobusā rādīja filmu par piramīdu celšanu un ēģiptiešu faraonu veidotajiem brīnumiem, kas ir viela pārdomām par to, kā dzīvoja senatnē.

Vasara. Saule. Decembris. Ēģipte!

Pagājušajā gadā mūsu uzmanību piesaistīja pēdējā brīža piedāvājumi no ceļojumu aģentūrām, kur pastāvēja iespēja doties uz siltām zemēm sasildīties, kad pie mums Latvijā ir auksts laiks. Toreiz neizmantojām šādu piedāvājumu. Šogad izmantojām...

Svētdienas vakarā, 9. decembrī, mūsu lidmašīna no RIX uz Hurgadas starptautisko lidostu ir pēdējais reiss no Rīgas lidostas. Lidojums šoreiz ar ēģiptiešu lidsabiedrību AMC. Jau lidostā gaidot iekāpšanu dzirdam, ka blakus sēdošā kompānija katru gadu braucot uz Ēģipti. Pa ausu galam dzirdam jau dažus stāstus, kā vajag un kā nevajag uzvesties, sarunājoties ar vietējiem. Kaut kas jau iepriekš piedzīvots mums esot Marokā, bet Ēģiptē neesam vēl iepriekš bijuši.

Pa logu redzam, kā no lidmašīnas izkāpj tūristi šortos un iešļūcenēs, kas jau nedēļu pavadījuši sildoties saulītē un tikko atgriezušies Latvijā. Un tieši sniegā un aukstumā viņiem nākas gaidīt lidostas autobusu, kas aizvedīs uz ielidošanas zonu.

Ieņemot vietu lidmašīnā, izrādās, ka lidmašīnai ir monitori, kur tiek nodemonstrēta drošības instrukcija un visa lidojuma laikā ir iespēja skatīties kartē, cik tālu esam aizlidojuši, kādā augstumā lidojam, kāds ātrums, cik laika palicis līdz galamērķim. Vairāk kā 4.5 h jālido. Uh!

Virs Turcijas novērojami negaisa mākoņi un zibšņi. Nav jau tā, kā filmās, kad lidmašīna kratās un skābekļa maskas karājas, jo lidojam taču virs mākoņiem. Toties ir ko paskatīties pa logu.

Samiegojušies un neizgulējušies no lidmašīnas Hurgadā izkāpjam ap 4:30 pēc Latvijas un Ēģiptes laika, kas ir vēlāk nekā paredzēts pēc grafika. Esam vienīgā lidmašīna, ko izmanto muitas darbinieki pie vīzu noformēšanas. Vīza maksā jau 17 $ iepriekš solīto 15 $ vietā. Daži mēģina strīdēties un pastāvēt uz savu, bet neko tāpat neizdodas panākt – tiek samaksāti 17 $ un pasē ielīmēta vīza ar uzrakstu „15 $”. Jāpiebilst, ka Latvijā iepriekš noformējot vīzu, par to jāmaksā 15 Ls.

Tālāk pie bagāžas mūs sagaida viens vietējais, kas rosās ap bagāžas lentu, krāmējot nost koferus un laipni tos izdalot ceļotājiem (protams, par dolāru), radot vēl lielāku haosu nekā ja mēs paši stāvētu un vienkārši katrs paņemtu savu bagāžu. 

Kamēr tiekam pie bagāžas un līdz transfēra autobusam, kas mūs vedīs uz viesnīcu, jau ir uzaususi gaisma. Kamēr tiekam līdz viesnīcai un pie numuriņa, ir jau pavisam gaišs un atliek vien iekārtoties numuriņā, kad var jau doties brokastīs, kas tiek piedāvātas no 7-10. Pa ceļam no lidostas uz viesnīcu redzam jau tik pazīstamos smilšu, gružu un graustu skatus, kas iepriekš redzēti Marokā. Liekas, ka neviena ēka šeit nav pabeigta pilnībā.

Pirmā diena paiet miegā un sildoties saulītē. Vietējie iedzīvotāji visi tādi laipni un uzreiz tu visiem esi draugs, bet aizdomas par to, kas slēpjas zem laipnības. Vietējie prot krievu valodu, kas noteikti ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc apkārt tik daudz krieviski runājošo tūristu. Hurgadu daži vietējie saucot par Rusgadu.

Pirmdienas vakarā satiekam mūsu gidi, kas pastāsta par situāciju valstī krievu valodā, sniedz atbildes uz interesējošiem jautājumiem un piedāvā dažādas ekskursijas ar 10 % atlaidi. Mūsu apskates objektu sarakstā šoreiz ietilpst piramīdas, tāpēc nav grūti izlemt no lielā klāsta un piesakāmies doties ekskursijā uz Kairu, lai apskatītu vienu no pasaules brīnumiem.

Visas pludmales Hurgadā ir privātās, tāpēc par ieeju jāmaksā. Bet katrai viesnīcai arī ir savs pludmales gabaliņš pieejams, tāpēc mēs dodamies tik uz to, kas ir mūsu viesnīcai. Satiksme tur intensīva un neviens to neregulē. Katrs šoferis pārējos satiksmes dalībniekus informē par savu braucienu, pīkstinot, tāpēc troksnis diezgan pamatīgs uz ielas.

Trešdien izlemjam doties uz Hurgadas centru, jo viesnīca atrodas vecpilsētā un apkārtnē nav īpaši daudz, ko redzēt. Mūsu uzmanību piesaistīja vien viena musulmaņu mošeja, kas atrodas netālu no viesnīcas. Lai tiktu līdz centram nepieciešams braukt ar taksi. Viesnīcas reģistratūrā apjautājoties par taksi, mums tiek piedāvāts viesnīcas transports, kas pa 3 $ aizgādā mūs līdz centrālai ielai. Izdodas sarunāt randiņu ar šo pašu šoferi atpakaļceļam, lai pēc vairākām stundām atgrieztos un aizvestu mūs atpakaļ uz viesnīcu. Jāsaka, ka šoferis bija tik tiešām punktuāls un ieradās tieši norunātajā laikā.

Pavadījām vairākas stundas pastaigājot pa ielām, ieskatoties veikaliņos. Vietējie tirgotāji ir tik tiešām uzbāzīgi un ikviens aicina iekšā savā veikalā apskatīt preces. Pilsētas centrā atrodas arī skaista un ievērības cienīga mošeja. Musulmaņu lūgšanas sāk skanēt jau no 4:30 rītā un pēc tām gandrīz vai var orientēties tajā, cik ir pulkstenis. Vietējā valūta ēģiptiešiem ir Ēģiptes mārciņa, bet visur iespējams norēķināties arī dolāros un dažviet arī eiro. Jāpiebilst, ka vēlams ņemt līdzi dolārus sīknaudā, jo ar atlikuma atdošanu tirgotāji īpaši necenšas un daži atdod vietējā naudā, tāpēc sanāk liela rēķināšana līdzi.

Sestdien dodamies apskatīt piramīdas, bet par to jau būs atsevišķš stāsts. Svētdien vēl paspējam pasildīties saulītē pirms izrakstīšanās no viesnīcas, kas ir paredzēta līdz 12:00, bet transfērs uz lidostu atpakaļ ir vien 15:00. Daži tūristi šo izrakstīšanās laiku nav ņēmuši nopietni, tāpēc nākas maksāt sodu, ja izrakstīšanās notiek pēc noteiktā laika. Noteikumi ir noteikumi!

Lidostā viss izskatās daudz stingrāk kā Eiropā, jo uzreiz jau pie ieejas ir jāliek somas caurskatīšanai un jādodas caur metāla detektoriem, bet pēc tam saprotam, ka tas viss ir tikai izskatam. Īstenībā darbiniekiem vienalga, kas somā. Pie iečekošanās lidojumam viens vīrs laipni palīdz uzcelt somu uz svariem, par to prasot, protams, atkal dolāru. Cauri drošības kontrolei izdodas tikt par ar lielu ūdens pudeli, kas Eiropas lidostās nebūtu iespējams. Izlidošanas zona izskatās pēc liela tirgus plača, jo tur atkal ir iespējams iegādāties visvisādus tūristu suvenīrus. Pat avārijas izeja aizkrāmēta ar mantām un notiek tirgošanās. Lidosta ir liela, bet nav tik modernizēta kā citur redzētās, tāpēc rodas aizķeršanās pie iekāpšanas lidmašīnā, jo darbinieks nevar atrast pareizās atslēgas, lai atslēgtu izejas durvis. Risinājums – tiekam izlaisti pa blakus durvīm, kuras vēl palikušas vaļā pēc nupat uz iekāpšanu palaistiem citas valsts tūristiem.

Atpakaļceļā skaitām minūtes līdzi laikam, kas parādās monitoros – cik atlicis līdz Rīgai. Nolaižoties Rīgas lidostā redzam, ka sniega kupenas palikušas vēl lielākas un snieg sniegs.

Lidmašīnā vēl katrs kavējas domās par piedzīvoto. Atmiņā palikusi vietējo iedzīvotāju pārlieku lielā uzbāzība, skati uz ielām. Kāda tūriste priecājas par 10 min. peldi ar delfīniem, bet mēs – par piramīdām. 

Vai visi ceļi ved uz Romu?

Kādā 2011. gada maija sestdienā mums tiešām ceļš veda uz Romu. Izmantojot Ryanair piedāvājumu no Rīgas lidostas tiešajā reisā doties uz Romu, nolēmām pavadīt svētdienu, pastaigājoties un ķerot pirmos siltos saules starus, kamēr Latvijā vēl nav tik silts, kā mums patīk. Un biļete abos virzienos maksāja tik 15 ls. Šoreiz braucām divatā.

Sestdienas pēcpusdienā izbraucām uz Rīgu, lai vakarā no Rīgas lidotu uz Romas Ciampino lidostu. Jau iepriekš izlasījām internetā, ka lidosta esot viena no sliktākajām ceļotāju vērtējumā un šī jauniegūtā informācija savā ziņā raisīja mūsos ziņkāri – kas tad tur tāds ir?

Vēlā vakara stundām piezemējāmies Romas Ciampino lidostā. Viens no mums prot itāļu valodu, kas atvieglo sazināšanos ar vietējiem iedzīvotājiem.

Svētdienas agrā rītā ar autobusu dodamies uz vienu no Romas autoostām, lai tālāk pārsēstos uz metro. Iepriekš izpētījām informāciju un nolēmām, ka pastaigu apvienosim ar metro, jo ar šo transportlīdzekli ir ērti nokļūt vēlamajās un cerētajās vietās.

Pirmais mūsu sarakstā ir Kolizejs. Vēl ir agrs rīts un cilvēku pūļi vēl nav manāmi, tāpēc brīvi varam apstaigāt Kolizejam vienu riņķi, satiekot vien kādu vietējo pilsētnieku, kas izvedis suni rīta pastaigā, vai pats devies rīta skrējienā.

Kad Kolizejs ir apbrīnots, dodamies pa Romas ieliņām tālāk, lai redzētu mūsu sarakstā ieplānotos apskates objektus svētdienas dienai. Pa ceļam ik pa laikam redzam ko krāšņu. Neatņemama sastāvdaļa ir mandarīnkoki ielu malās.

Soli pa solim nonākam līdz Spāņu kāpnēm, kas arī ir ievērojams tūrisma objekts. Šeit jau satiekam pirmos tūristu pūļus, tomēr kāpnes vēl nav cilvēku pārpildītas kā tas mēdz būt dienas vidū un vakarā, tāpēc varam netraucēti uztaisīt dažas bildes no sev tīkamajiem lenķiem.

Tālāk mūsu Romas ceļš ved uz Trevi strūklaku. Jā, šeit jau ir manāmi vairāk cilvēku un tūristu, tāpēc grūti atrast vietu, kur netraucēti tikt klāt strūklakai, lai iemestu atmuguriski monētu – tas uz atgriešanos!

Tālāk dodamies uz Vatikānu, kur plūst tūristu straumes un ir redzamas garas rindas. Diena ir iesilusi un apsēžamies saulītē baudīt pusdienas, vērojot apkārt notiekošo. Lai tiktu iekšā Vatikānā, jāizstāv gara rinda, tāpēc nolemjam to apskatīt vien no ārpuses. Ir noķerts arī pirmais iedegums šogad!

Atpakaļceļā dodamies atkal gar Kolizeju, kur svētdienas dienā nupat ir beidzies kāds pasākums. Visa iela ir uztaisīta kā gājēju iela, tāpēc varam brīvi pārvietoties, neuztraucoties par to, ka jāuzmanās no automašīnām. Cilvēki pamazām izklīst. Saule cepina. Dodamies apskatīt senās Romas drupas līdz nonākam arī līdz parlamenta ēkai.

Svētdienas pastaiga pamazām tuvojas beigām, jo jāpaspēj arī vēl uz lidostu, kur tālāk jau sekos lidojums uz Rīgu un vēl no Rīgas mājupceļš.

Esam noķēruši pirmo iedegumu un izbaudījuši siltās saules starus, kā arī apskatījuši Romas skatus, tāpēc ir gandarījums par veiksmīgi pavadītās svētdienas. Ir gūti jauni iespaidi. Atpakaļceļā nevaram izlemt, kas patīk vairāk – Kolizejs vai Eifelis?