Gulēšana lidostā

 

Reiz dzirdēju kādu sakām, ka lielākā guļamistaba Eiropā ir Stanstedas lidosta. Tā bieži vien ir neatņemama sastāvdaļa ceļotājiem, jo no Stanstedas ir plašas iespējas savienot reisus uz citiem galamērķiem, tāpēc bieži vien tur nākas pavadīt vairākas stundas gaidot vai pat nakti.  

Pirmo reizi nakšņoju Bergamo lidostā Itālijā 2008.gadā pa ceļam uz Barcelonu Spānijā. Kamēr daži ceļabiedri jau saldi aizmiguši savos līdzpaņemtajos guļammaisos, es nebeidzu šokēties un galvā tik viena doma "Kā tā var?! Gulēt lidostā..." Pirmā sajūta ir it kā gulētu autoostā uz grīdas un apkārt staigā cilvēki ar koferiem, apkopēji, lidostas darbinieki. Bergamo Orio lidosta sleepingairports.net aptaujā 2011.gadā ieņēma 4.vietu kā sliktākā. Nav daudz sēdvietu, tāpēc jāiekārtojas uz zemes.

Pēdējos gados cenšamies izvairīties no gulēšānas lidostā un tik un tā mums izdodas sameklēt lētos ceļojumus, tā kā - ir iespējams ceļot lēti arī neguļot lidostā. Tie, kas ir izbaudījuši lidostu viesmīlību, zina, ka bieži vien lidostā nakšņo daudz ceļotāju neatkarīgi no vecuma, aviokompānijas vai vēl citiem kritērijiem. Iemesli ir dažādi, kāpēc izvēlas nakšņot lidostā. Visbiežāk - agrais reiss. Mēs pēdējo reizi nakti pavadījām Frankfurtes Hahn lidostā pagājušajā rudenī, kad lidojām no Venēcijas. Nācās 6 stundas naktī pavadīt lidostā. Nebija izdevīgi uz 6 stundām maksāt par viesnīcu, kaut arī tā atradās turpat netālu no lidostas. Jāsaka, ka gulēšana izpalika. Skatījāmies līdzpaņemtās filmas. Tā laiks paiet ātrāk un izdodas noskatītites kādu jau sen kārotu filmu, kurai nekad nav atlicis laika.
Starp citu, sleepinginairports.net aptaujā Frankfurtes Hahn lidosta 2012.gadā ieņem 3.vietu kā sliktākā lidosta, kur pārlaist nakti vai ilgās stundas nākamā reisa gaidīšanai.

Katru gadu tiek veikts apkopojums par vissliktākām un labākām lidostām, kurās nakšņot. Tiek aptaujāti ceļotāji un veidots Top 10. Pagājušā gada Tops ar sliktākajām Eiropas ildostām atrodams šeit:

http://www.sleepinginairports.net/2012/worst-airports-europe.htm

Jāpiemin, ka lidojot ar lētajām aviokompānijām, visbiežāk iespējams nonākt kādā no sliktāko lidostu Topa vietu ieguvējām.

Tomēr arī labāko lidostu Topā atrodamas tādas lidostas, kurās iespējams piezemēties ar piemēram Ryanair gaisa kuģi. 2012.gadā labāko lidostu Topā 7.vietā ierindojusies Madrides Barajas lidosta, kuru izmanto arī Ryanair. Arī mums ir nācies nakšņot Madrides lidostā atceļā no Marokas. Lidosta ir liela, iespējams atrast labu vietu, kur apmesties. Pilns 2012.gada Tops un ceļotāju komentāri atrodami šeit:

http://www.sleepinginairports.net/2012/best-airports-europe.htm

 

Daži fotomirkļi par gulēšanu lidostā:

http://blog.sleepinginairports.net/2012/11/07/photo-gallery-flycatcher-style/

Ieteikumi pirms nakšņošanas lidostā:

1. Pirms brauciena noteikti jāpārliecinās, vai plānotajā lidostā pastāv tāda iespēja kā naksņošana lidostā. Ne visās tas ir iespējams. Piemēram, Brēmenes lidostā ap pusnakti apsargi mēdz apstaigāt guļošos un pārbaudīt biļetes. Ja ir biļete iegadāta uz agro reisu, tad nakti varēs pārlaist lidostā. Internetā pieejama ir informācija, vajag tikai meklēt. draugiem.lv ir domubiedru grupā atrodama informācija par dažām lidostām, kā arī TripAdvisor aprakstos var meklēt informāciju, var izmantot arī sleepingairoports.net.
2. Jāierodas laicīgi lidostā, lai sameklētu ērtāku vietu, cik nu tas ir iespējams. Jārēķinās ar to, ka nebūsi vienīgais, kas ieplānojis nakšņot lidostā. Un reti kurā lidostā sēdvietas ir paredzētas arī gulēšanai.
3. Sargā mantas, turi tās jūtamā vietā. Nedrīkst atstāt neko sev nepiespiestu, ko viegli var paņemt garāmejot.
4. Paņem ko ērtu līdzi sēdēšanai, gulēšanai, jo ne vienmēr izdosies atrast ērtu krēslu. Ap 4-6 guļvietas sāks atbrīvoties, jo sākās reģistrēšanās agrajiem reisiem un daudzi gulētāji dosies uz savu lidmašīnu.

Vairāk ieteikumi: http://www.sleepinginairports.net/tips.htm

Ar labunakti! :)

"3 in 1" trešā daļa - Neparastie skati Venēcijā!

Mūsu trīs vienā ceļojums tuvojas beigām, bet vēl jāpaspēj mājupceļā no Madrides, Ibicas iegriezties Itālijas pilsētā Venēcijā, kas arī jau labu laiku ir mūsu ceļojumu galamērķu sarakstā. Tad nu kādā oktobra otrdienā dodamies ceļā Ibica – Venēcija. Ierodamies Venēcijas Treviso lidostā, kas ir apmēram stundas braucienā no pašas pilsētas. Lidostas informācijas centrā itāļu valodā izdodas sarunāt transportu un mums tiek apskaidrotas pārvietošanās iespējas pa Venēciju un iedota pilsētas karte. Darbiniece iesaka mums uz Svētā Marka laukumu doties ar kājām, bet atpakaļ uz staciju doties ar ūdensbusu. Nopērkam return biļeti, jo tās pašas dienas vakarā mums paredzēts nākamais lidojums uz Frankfurti. Biļetes cena – 13 eiro. Autobusā esam vieni paši – viens liels taksis mums vieniem :)

Par Venēcijas tuvošanos liecina tas, ka vienā brīdī abās ceļa pusēs ir redzams tikai un vienīgi ūdens un visvisādi, lieli un mazi ūdenstransporti. Iebraucam Venēcijas autoostā. Apkārt redzami vien autostāvvietas un tālumā – osta. Kāda tūriste mums prasa, ka ar auto nokļūt līdz centram. Vēlāk saprotam, ka tas nav iespējams – nokļūt ar automašīnu centrā, jo šeit dominējošais transportlīdzeklis ir laiva, mazs kuģītis.

No autoostas uz pilsētas pusi jau sastopamies ar pirmo tiltu, kas izskatās moderni jauns. Tas savieno autoostu ar dzelzceļa staciju un cilvēku pūļi šeit ir lieli, jo visi kaut kur dodas. Iejūkam pūlī arī mēs.

Iepriekš lasījām internetā, ka Venēcijā ir viegli apmaldīties, jo ieliņas ir mazas un daudz. Apbruņojušies ar karti, dodamies pāri Grand kanālam, kur ūdenstransportu satiksme ir intensīva. Ķeram neparastos skatus. Elpa aizraujas, jo pilsēta ir pavisam neierasta dēļ savas infrastruktūras. Dodamies uz Marka laukumu, sekojot kartei un arī norādēm ielās. Pa ceļam redzama dažādas uzmanības cienīgas ēkas. Elpu aizraujoša arhitektūra!

Ieliņas šauras, trepītes daudz, tiltiņu arī. Grūti tiem, kam jāstumj rati ar bērniem vai koferi. Nonākam līdz vienam no greznākajiem tiltiem – Rialto tilts. Diemžēl grafiti mākslinieki ir to pabojājuši, tāpēc grūti iekadrēt tā, lai nebūtu redzams kāds ķēpājums. Uz un ap tiltu daudz cilvēku – gan tūristu, gan vietējo. Daudzi pusdieno saulītē pie tilta. Uz tilta ir suvenīru veikaliņi, kur viskrāšņākais suvenīrs laikam skaitās karnevāla maskas. Tās ir gandrīz katrā pilsētas veikaliņā – gan ražotas Ķīnā, gan pašā Venēcijā (kā gan to var pārbaudīt?), gan pavisam vienkāršas (un tomēr skaistas), gan greznās (un dārgās) ar Svarovski kristāliem. Cenas sākot no 2 eiro līdz pat vairākiem simtiem eiro.

Jo tuvāk centram, jo vairāk redzamas gondolas. Cena izbraucienam sākot no 30-40 eiro un uz augšu. Interesanti, ka visbiežāk redzam gondolās braucam āziešu izcelsmes tūristus.

To, ka tuvojamies Marka laukumam, var manīt pēc cilvēku pūļiem tā tuvumā. Laukumā ir tik daudz tūristu, ka balodim nav pat kur nosēsties. Nedēļu pirms mūsu brauciena un nedēļu pēc lasījām internetā, ka pa Venēcijas ielām varot pārvietoties tikai ar gumijas zābakiem, jo pilsēta bija applūdusi. Tuvējos veikalos laikam vienmēr var iegādāties gumijas zābakus dažādās krāsās. Mums paveicās, jo laiks bija sauss, saulains un no plūdiem ne miņas. Sv.Marka laukumā nabadzīgākie iedzīvotāji izmanto tūristu pieplūdumu, lai lūgtu naudu. Turpat vietējie tirgo suvenīrus. Kāds āziešu pāris tikko apprecējies fotografējas uz skaistajiem skatiem. 

Turpinām klaiņot pa ieliņām un apskatām teātri, zivju tirdziņu. Ik pa laikam pieturās piestāj aqua buss, kas ir līdzīgs kā citās pilsētās autobuss vai metro. Pie mājām mašīnu vietā gandrīz zem katra loga ir redzama laiva. Taksis, policija, pasts... Viss pārvietojas ar laivām. Interesanti vērot šādu neparastu satiksmi. Vietējie līdz pilsētai dodas ar sabiedrisko transportu vai automašīnu, kuru vēlāk atstāj piepilsētas autostāvvietā, un tālāk pa pilsētu pārvietojas ar ūdens autobusiem. 

Vakarpusē jau dodamies atpakaļ uz lidostu, lai lidotu uz Frankfurti un tur tālāk pārsēstos ceļam uz Rīgu. 

„3 in 1” otrā daļa – Ibica pēc ballīšu sezonas

Šajā aukstajā laikā atceramies piedzīvoto siltumu un sauli Spānijai piederošajā Ibicas salā pagājušā gada rudenī. Brauciens uz Ibicu ietilpa mūsu trīs vienā izbraucienā un devāmies turp no Madrides oktobra vidū ar Ryanair. Ibica jau iepriekš ir bijis viens no sen kārotiem galamērķiem, bet kaut kā līdz šim nebija izdevies sakombinēt pieņemamu maršrutu.

Ierodamies Ibicā jau vēlā vakarā, kad ir satumsis. Pa promenādi dodamies uz viesnīcas pusi, jo esam iepriekš kartē izpētījuši, ka promenāde ir labs orientieris, lai kaut kur nokļūtu. Nonākam viesnīcā, kur administrators sazvanās ar citu viesnīcu un piedāvā mums par zvaigzni labāku viesnīcu, kas atrodas pāris ēkas tālāk. Tas viss sakarā ar to, ka Ibicā tūrisma sezona ir beigusies un līdz ar to mūsu iepriekš pasūtītā viesnīca arī pamazām taisās ciet. Tā kā mums ir pasūtīts līdz tādam laikam, kad viesnīca jau būs ciet, mums piedāvā apmesties citur neko nepiemaksājot – Panoramic viesnīcā. Jāsaka, ka šoreiz mums tiek iedots vislabākais viesnīcas numuriņš, kādā esam bijuši. Bet varbūt tā ir tikai sajūsma, jo beidzot esam nonākuši galā. Numuriņā ir skats uz jūru, kas gan pirmajā vakarā ir pavisam tumšs, tomēr pēc skaņas un siltā jūras vēja saprotam, ka krasts ir tepat tuvumā.

No rīta mūs pamodina garām braucošie auto un kuģīši. Rosība sākas jau agri no rīta, ap kādiem 7. Tad arī ieraugām patieso skatu, kas ir vēl labāks nekā gaidīts. Pēc brokastīm dodamies apskatīt apkārtni, kur un kas atrodas. Tā kā sezonas beigas ir nosvinētas jau oktobra sākumā, tad daudzas viesnīcas, kafejnīcas, restorāni un veikaliņi jau ir ciet un var tik nojaust, ka tur kaut kas ir bijis pēc skaistajām izkārtnēm. Tāpat ir redzamas klubu reklāmas, kur tiek apmeklētāji aicināti uz sezonas noslēguma ballītēm, kas bijušas ap 5.oktobri. Vairāki klubi gan strādā arī ne-sezonas laikā. Pludmale un promenāde diezgan patukša un varam tik iedomāties, kas šeit notiek sezonas laikā. Madridē gaisā virmoja atvasara, bet šeit jau vasara un diena tik iesilst!

Pludmales smiltis nav tik gaišas un pēdām tīkamas kā pie mums LV. Dienas laikā pludmalē parādās gan vietējie, gan tūristi, bet nevarētu teikt, ka daudz cilvēku tur būtu. Dodamies sildīties tik ilgi gaidītajā saulītē, kaut arī ir mazliet dūmakainas debesis. Pludmalē mūs uzrunā kāds vietējā restorāna saimnieks, kurš apjautājas, kā mums iet un kā šeit patīk un, protams, aicina uz savu restorānu, iedodot vizītkarti. 

Pēcpusdienā aizstaigājam līdz centram, lai apskatītu, kas kur mums noderīgs atrodas un iepirkt kaut ko pusdienām. Protams, neiztikt bez Sangrijas. Pa ceļam mūs aicina iekšā dažādos restorānos un kafejnīcās. Pēcpusdienā laiks jau ir pavisam apmācies, toties +26 grādus silts. Dodamies ķert skaistos skatus pilsētā un jūras krastā. Mērķis – sasniegt vecpilsētas mūrus, kas redzami tālumā.

Mazliet pakāpelējot pa kalniem, nonākam to otrā pusē, kur paveras vakarīgs skats uz ostu un ostas promenādi. Pa ceļam satiekam tūristus. Redzams, ka suvenīru veikaliņi jau ir ciet. 

Nākamajā dienā dodamies meklēt Pacha klubu, kas atrodas apmēram 30 min. gājienā no mūsu viesnīcas (ja zina, kur jāiet un neapmaldās). Dodamies pa ostas promenādi turp. Tuvojoties klubam, arvien vairāk zīmes norāda uz to, kurp jādodas. Vēlamies apskatīt, kāds ir piedāvājums izklaides programmā un cenas. Protams, var braukt arī ar taksi uz klubu, bet mēs nesteidzamies. Kluba durvis atvērtas, dodamies iekšā. Tur mums pārstāvis izstāsta par programmu. Sestdien paredzēts pasākums ar 80-to gadu mūziku ar vietējiem DJ. Ieeja līdz pusnaktij maksā tikai 12 eiro. Atpakaļceļā dodamies iekšā vecpilsētas mūros. Sanāk augstu kāpt līdz nonākam pašā augšā, kur paveras pasakains skats uz pilsētu. Tālumā redzama lidosta, galvenās maģistrāles. 

Pēcpusdienā dodamies pastaigā uz Platja den Bossa. Rajons izskatās gandrīz kā spoku pilsēta, jo pārsvarā visas ēkas ir slēgtas. Sastopam vien dažus vietējos iedzīvotājus, kas izveduši suni pastaigā vai devušies skrējienā. Atrodam arī slaveno Bora Bora klubu, kas arī jau savu sezonas darbu beidzis. 

Sestdiena paveras ar rudenīgiem lietus mākoņiem, bet siltu laiku. Ik pa laikam uznāk kāds lietus mākonis, nolīst lietus un tad atkal saule spīd. Pie mums tāds laiks varētu būt augustā. Starp lietus mākoņiem izdodas noķert arī kādu saules staru un vasaras pagarinājuma iedegumu, bet lietus laikā vienmēr veiksmīgi izdodas atrast kādu nojumi, kur pārlaist lietusgāzes. 

Pirmdienas vakarā pasakains saulriets ir redzams no mūsu viesnīcas numuriņa balkona!

Otrdien dodamies tālāk un nākamo mūsu ceļojuma galamērķi. Lidojam pāri Maljorkai, kur esam ciemojušies iepriekš.

Kaut arī ballīšu sezona Ibicā ir beigusies, tomēr tūristiem sala vēl piedāvā izklaides iespējas. Tiesa gan – nav tik liela izvēle. 

„3 in 1” pirmā daļa - Atvasara Madridē

Pagājušā rudens ceļojums no tradicionālās sērijas „Vasaras pagarinājums” kādā siltākā vietā sākās ar izdevību apvienot vienas nedēļas braucienā 3 galamērķus, kas mums jau iepriekš ir bijuši plānā, ko būtu vērts apskatīt. Tātad – Madride – Ibica – Venēcija.

Un šoreiz par Madridi. Izlidojam no Rīgas 16.oktobrī ar Ryanair un sākumā uz Stokholmas Skavsta lidostu, lai tur pārsēstos tālāk nākamajā reisā uz Madridi. Šī bija pirmā reize 2012.gadā, kad lidojām no Rīgas un nācās samaksāt drošības nodokli.

Skavstas lidostā nākas pavadīt vairākas stundas, gaidot nākamo reisu. Jau pie pašas izlidošanas mums piesēžas draudzīgi smaidoša vietējā meitene, kura veicot tūristu aptaujāšanu par Stokholmu, Zviedriju un ceļojumiem. Piekrītam izpalīdzēt un aizpildīt anketas. Un izrādās, ka ir anketas pat latviešu valodā. Diemžēl nākas atzīmēt vienā no pirmajiem jautājumiem, ka Skavstas lidostu izmantojam transfēram un turpināt pildīt nav nepieciešams.

Vēlā vakara stundā ielidojam Madrides lielākajā lidostā. Esam jau iepriekš internetā izpētījuši, ka visērtāk ir izmantot metro, lai tiktu līdz mūsu rezervētai viesnīcai, kas mums paredzēta nakšņošanai vienai naktij. Lidosta liela un paiet kāds laiks, kamēr tiekam līdz metro. Arī Madrides lidostā ir drošības nodoklis, bet mazliet savādāks kā Rīgas. Jāmaksā pie metro biļetes iegādes papildus 3 eiro. Sanāk maksāt gan izbraucot no lidostas, gan iebraucot. Pulkstenis tuvojas jau pusnaktij, bet mēs vēl esam tikai metro. Sākam jau domāt, vai tiksim tik vēlu iekšā viesnīcā. Ar pārsēšanos tiekam līdz mūsu galapunktam. Ir jau pavisam satumsis, bet cilvēku ielās ir tikpat daudz kā dienas laikā. Tumsas aizsegā sanāk mazliet vairāk kā parasti paklaiņot pa ieliņām, lai noorientētos un tiktu līdz viesnīcai. Viesnīcā mūs sagaida tikai spāniski runājoša sieviete, bet tāpat izdodas visu nepieciešamo sarunāt.

Nākamā rītā agri dodamies Madrides ielās. Diena vēl iesilst, nav tik silts, kā vēlētos. Gaiss tāds kā atvasarā. 

Pirmais, kur nonākam ir jau naktī redzētais laukums, kur no rīta ir mazāk cilvēku kā naktī bija. Pilsēta mostas. Klaiņojam pa ieliņām, apbrīnojot arhitektūru un skaistos skatus. Nonākam Plaza Major, kur dienas vidū noteikti ir pilns ar tūristu pūļiem, jo tas ir viens no Madrides apskates objektiem. Tālāk mūsu uzmanību piesaista interesants tirdziņš – Mercado de San Miguel, kas izceļas uz apkārtējo ēku fona. Pilsētā samērā viegli orientēties, jo pašā centrā ielu nosaukumi ir ļoti labi un skaisti saskatāmi, gandrīz kā mākslas darbs katrs uzraksts.

Pamazām nonākam līdz katedrālei un karaļa pilij. Apstaigājam apkārt, iekšā nolemjam nedoties. Turpat blakus ir ebreju piemiņas vieta. Katedrāle atrodas tādā kā kalnā, jo tālumā redzama Madrides pilsēta ar skaistiem skatiem. Karaļa pili iespējams apskatīt no ārpuses, tuvumā nelaiž. Iespējams tāpēc, ka esam laikā, kad spāņi protestē pret valdības taupības pasākumiem un vakaros parasti Madrides centrā notiek demonstrācijas, kādas mēs tik redzam ziņu izlaidumos. Pavisam neplānoti un negaidīti nonākam līdz karaļa pilij brīdī, kad notiek sardzes maiņa. Izmantojam iespēju to noskatīties un prātā salīdzināt ar citām iepriekš redzētām. Vēlām ieturam vēlās brokastis turpat blakus esošajā parkā, lai dotos tālāk uz nākamo plānā esošo apskates objektu. Parkā ir rudenīgi skati ar nodzeltējušām koku lapām, bet turpat blakus ir mums tik neierastais savvaļas koks / augs – palmas, kas rudenīgo skatu padara mazliet eksotiskāku nekā pie mums. 

No karaļa pils kājām dodamies uz turpat netālu esošo ēģiptiešu templi. Pa ceļam redzam karaļa pils parku uz pilsētas fona. Ēģiptiešu templī iespējams tikt iekšā bez maksas un tas, protams, nozīmē, ka rinda ir liela, lai to apskatītu no iekšpuses. 

Maz pamazām nonākam Spānijas laukumā, kur bieži vien notiek lielākās demonstrācijas (redzējām TV pārraidē tos pašus skatus, tikai tumsā, nedēļu pēc atbraukšanas no Madrides). Skvēriņu ieskauj iespaidīga skata ēkas. Vietējie dodas rīta skrējienā. 

Esam nonākuši uz galvenās ielas, kur atrodami visvisādi Eiropā un citur pasaulē zināmie veikali un kafejnīcas. Pirmais, ko ieraugām, Starbucks. Pastaigājoties pa pilsētas ielām un jau mazliet novirzoties no galvenās ielas (bet tomēr pieturoties pie kartes, lai nenomaldītos) nonākam līdz operas mājai. Vienā no pilsētas laukumiem jau rīb bungas un skan mums nesaprotamā valodā saukļi, uz plakātiem redzamas šķēres. Saprotam, ka esam nonākuši kārtējās demonstrācijas priekšā. Apkārt arvien vairāk redzamas policijas ekipāžas un virs pilsētas riņķo policijas helikopters. Gājiens pamazām dodas pa ielām tālāk, bet mēs cenšamies attālināties no tā visa. Attālinoties no gājiena ielā, redzam, ka satiksmē ir ierobežojumi un visur dežūrē policija pastiprināti. Dodamies pa pilsētas ielām uz Madrides dzelzceļa staciju – Puerta de Atocha, kur esot vērts ieskatīties iekšpusē. Iekšpusē ir izveidots neliels botāniskais dārzs ar palmām un bruņurupučiem ūdenstilpnēs. Ir jau pēcpusdiena un visa diena nostaigāta ar kājām, tāpēc dodamies uz metro, lai pamazām virzītos uz lidostas pusi un dotos tālāk, jo Madridē mums paredzēts pavadīt tikai vienu dienu. 

Protams, ir ko Madridē apskatīt dziļāk un smalkāk, tāpēc turp ir vērts doties arī uz vairākām dienām, lai visu paspētu, bet mēs izpildījām savu plānu un apskatījām gribēto, „apostījām” rudeni Madridē.