Marakeša

Pirmo reizi braucot uz Maroku, bija tāda mazliet trīcoša sajūta sirdī, ka tā taču ir Āfrika. Nav vairs nekāda Eiropa. Izpētījām internetā iepriekš visus ko darīt un ko nedarīt, kurp doties un kā tur nokļūt. Vīza nav nepieciešama, ka neplāno uzturēties ilgāk par 30 dienām. Maroka ir vienīgā valsts Āfrikā, kur iespējams nokļūt ar Ryanair, kas dodas uz Marakešu un Fēzu. Jāsaka gan, ka mūsu ceļš turp un atpakaļ bija visai līkumots, bet toties biļetes pa lēto.

Pirmajā reizē ieplānojām apskatīt Marakešu un Kasablanku. Pa ceļam uz Marakešu vēl pagūstam apskatīt Dublinu. Ielidojam Marakešas greznajā lidostā agri no rīta un jau ir ap +20 grādiem. Pirms pasu kontroles ir jāaizpilda tādas veidlapas, kur jānorāda no kurienes esi, kurp dodies, kur apmetīsies. Tāpat arī Ēģiptē ir jāaizpilda tādas anketas lapas. Pasē tiek iespiests zīmogs pie vīzām, ka esi ieradies valstī. Pie izlidošanas tiek iespiests vēl viens zīmogs ar izlidošanas datumu un atkal ir jāaizpilda tāda pati veidlapa kā pie ielidošanas. Lidostā vēl paspējam samainīt naudu uz vietējiem dirhamiem.

No lidostas uz pilsētu dodamies ar kājām pastaigājoties, bet ātri vien apmaldāmies un rodas apjukums. Putekļi, gruži, nepabeigtas / pussagruvušas ēkas mijas ar rožu krūmiem ceļmalās. Rodas jautājums, vai te nesen bijis karš?

Pēc ilgas maldīšanās pa ceļiem un jautājot ceļu vietējiem, beidzot nonākam uz pareizā ceļa. Vēl aizvien ir liels brīnums par apkārtesošām ēkām, skatiem.

 

Esam diezgan liela kompānija, tāpēc izrēķinājām, ka ērtāk un lētāk būs noīrēt dzīvokli. Mums sarunāta tikšanās ar uzņēmuma pārstāvi, kurš iedos dzīvokļa atslēgas. Izrādās, ka sieviete runā vien arābu vai mazliet franču valodā. Cenšamies sarunāt visu tā, lai vēlāk nebūtu nekādu pārpratumu. Skats no balkona ir uz gružiem piebērtu laukumu un ēnā uz ielas ir apgūlies kāds vietējais iedzīvotājs, atpūtnieks. Dzīvoklis labs, ar 2 guļamistabām, virtuvi, veļas mašīnu un citām ērtībām. Marokāņu stilā. Pirmajā vakarā pirmo reizi izdzirdot musulmaņu aicinājumus uz mošejām lūgties, liek aizdomāties par to, cik tā ticība ir stipra un atšķirīga no visa zināmā.

Pirmais mūsu apskates objekts ir Jardin Majorelle (www.jardinmajorelle.com), kas ir kā botāniskais dārzs un reizē arī izdodas patverties ēnā lielajā karstumā. Ir ap +40 grādiem saulē. Ja kāds vēlas apstāties, tad tikai ēnā J Pa ceļam sastopamies ar mošejām un ceļa zīmēm arābu valodā, kas pēc formas un izskata atgādina kaut kur jau redzētas. Dodamies garām mazam tirdziņam un iegadājamies granātābolus, ko tirgotājs jau pārgriež uz pusi, lai vieglāk tikt klāt. Jāatzīst, ka nevar ne salīdzināt ar Latvijā veikalos pieejamiem granātāboliem. Ieeja maksā 50 dirhamus. Palmas, palmas, palmas.. Kaktuss! Palmas, palmas!

 

Izejot ārā, gaisa temperatūra jau sasniegusi +45 saulē! Oktobrī! Dodamies vecpilsētas virzienā ar kājām un nonākam pie lielākās mošejas – Koutoubi mošejas. Iekšā netiekam, bet garām ejot var ieskatīties, kas tur notiek. Kamēr uzņemam dažus kadrus, jau atkal skan aicinājums musulmaņiem doties uz lūgšanu. Mošejas mums paliek kā orientieris, lai saprastu, kur atrodamies, jo to var redzēt vēl tālu prom.

 

Interesanti, ka pilsētā ir iespējams izbraukt ar Hop On-Hop Off divstāvīgo autobusu un redzēt Sight Seeing tāpat kā daudzās citās Eiropas valstīs. Divstāvīgie autobusi rada eiropeisku sajūtu Marakešā.

Viens no interesantākajiem pirkumiem mums izrādās Fantas Pina Colada dzēriens, kādu Eiropā neatrast. Atgriežoties mājās un ieskatoties internetā atrodam, ka Fantai ir daudz un dažādas garšas un tās iespējams nobaudīt dažādās valstīs.

Dodamies apskatīt karaļpili, kur iespējams izstaigāt visas telpas un ielūkoties marokāņu sienu rakstos. Saules nogurdināti dodamies cauri vecpilsētai un tirgum, kur sastop daudz tūristu, bet arī uzbāzīgus vietējos tirgoņus. Centrālajā tirgus laukumā iespējams iegādāties garšvielas, riekstu un dažādus augļus, svaigi spiestu sulu, redzēt pērtiķu šovu. Jāsargā somas no zagļiem un rokas no hennas tetovējumiem, jo sievietes, kas tos piedāvā, ir uzmācīgas un ķer aiz rokas pirms esi paspējis atteikt.

Kad dienas svēlme pagājusi un jau satumsis, liekas, ka sākas īstā dzīve un ielas piepildās ar vietējiem. Dienas tumšajā laikā tiek ieteikts nestaigāt apkārt, jo var iekulties dažādās likstās. Pirms došanās uz dzīvokli, iegriežamies centrālajā stacijā, lai apskatītu un izvērtētu iespējas, kā nokļūt līdz Kasablankai. Uzreiz uzrodas kāds vietējais, kas ir ar mieru noorganizēt mums transportu – busiņu, kas mūs aizvedīs uz Kasablanku, izvadās pa pilsētu, atvedīs atpakaļ. Neuzticības mākti, apdomājamaies un beigās tomēr piekrītam piedāvājumam. Sarunāts tiek busiņš, kas mūs aizvedīs uz Kasablanku un pirms tam pat atbrauks pakaļ uz mūsu dzīvokli.

 

Nākamajā dienā sasēdušies visi busiņā ar šoferi, kuram slikta angļu valoda, dodamies uz Kasablanku. Jau no paša rīta ir silts, bet mūsu šoferis nez kāpēc uzģērbis silto virsjaku. Izrādās, ka vietējiem +20 grādi ir auksts laiks. Ķeram tuksnešainos un kalnainos skatus pa logu. Šoferis mazliet cenšas mums pastāstīt par Marakešu un Kasablanku, iedzīvotāju skaitu utt. Satiksmes noteikumi tādi paši kā Ēģiptē – uzpīpini un brauc J

Kasablankā jau vairāk redzams eiropeiskais – Audi, Shell utt. Šoferis mūs aizved pusdienās uz kādu vietējo restorānu, kur pasniegts mums tiek cālis ar rīsiem. Vietējie pie blakus galdiņa ēd ar rokām, mums tomēr tiek iedoti galda piederumi. Dodamies uz lielāko mošeju Marokā, kas atrodas Atlantijas okeāna krastā. Tā ir arī septītā lielākā pasaulē. Ir iespējams iekļūt arī iekšienē, bet mēs vien apstaigājam apkārt. Grezni un atmiņā paliekoši! Tūristi pūļi vēl tikai sarodas un ieņēmuši vietas ēnā, jo diena sāk atkal iesilt.

 

Nākamais pieturas punkts mums ir Atlantijas okeāna krasts, kur pludmalē ir pelēkas smiltis un izrādās, ka ieeja pludmalē ir maksas. Tā saka mūsu šoferis. Daži no mums dodas izpeldēties, tikmēr pārējie cenšas pieskatīt mantas un turpat blakus stāv mūsu aizdomīgā izskata šoferis. Šoferis mūs izvadā pa pilsētu un iegriežamies arī kāda aizdomīga paskata tirdziņā, kur visas preces pa lētām naudiņām iegādājamas, bet somas jātur gandrīz vai zobos. Vietējie uzreiz ierauga mūs un gandrīz vai aplenc. Laimīgā kārtā izdodas tikt ārā no tirdziņa.

 

Nākamajā dienā dodamies meklēt kamieļus. Pa ceļam aplūkojam dzelzceļa staciju. Līdz beidzot nonākam arī līdz kamieļiem. Izdodas ar īpašnieku nokaulēt cenu un mums katram ir iespēja uzkāpt kamieļa mugurā. Tas laikam mums visiem bija labākais šī ceļojuma brīdis!

Pastaigājoties svēlmē pa pilsētu atkal nonākam līdz Medinas mūriem, dodamies iekšā ielūkoties veikalos un nokaulēt cenu par svaigi spiestu apelsīnu sulu. Fonā skan aicinājums doties uz mošejām. Tā kā mošejas ir vairākas vecpilsētā, tad skaņas pārklājas. Nevarētu teikt, ka visi vietējie musulmaņu ticīgie dodas uzreiz turp, bet visa ceļojuma laikā vairākas reizes nācās redzēt kādu vietējo, kas atradis klusu vietiņu, noklājis savu sedziņu, noģērbis apavus lūdzās.

 

Saules un karstuma nogurdināti visi esam apmierināti ar ceļojumu, atpūtu un piedzīvoto. Nostaigāti kājām daudz kilometru. Un tomēr šis bija atmiņa paliekošs piedzīvojums ar kamieļiem, mošejām, Marokas skatiem, vepilsētas tirdziņu un Kasablanku.

 

 

 

 

 

 

 

Mūsu ceļš uz Marakešu bija līkumots pa visu Eiropu, bet pastāv iespēja atrast arī taisnākus ceļus.