Uz ziemeļiem jeb brīvdienas Helsinkos un Tallinā

Jau labu laiku iepriekš, meklējot iespējas izbraukt ārpus Latvijas uz 2-3 dienām, mūsu uzmanību piesaistīja Helsinki kā ērts galamērķis īsam nedēļas nogales izbraucienam. Pasaules čempionāts hokejā un Latvijas dalība tajā, kā arī iespēja tikt pie salīdzinoši lētām biļetēm, bija pēdējais “pagrūdiens” tam, lai mēs beidzot taisītos ceļā un izmantotu šogad maija svētku lielās brīvdienas no 4.-6. maijam.

Braucam šoreiz četratā un viens no mums jau vairākas reizes ir pabijis Helsinkos. Tāls ceļš gan jāpavada autobusā, bet turpceļā laiks paiet ātri. Aptuveni 6:30 svētdienas rītā autobuss mūs izsēdina Tallinas ostas D terminālā. Esam tieši pie Tallink prāmja, kas mūs nogādā tālāk uz Helsinkiem. Apkārt manam Latvijas hokeja izlases fanus, kas dodas uz spēli tāpat kā mēs.Turpceļā pavadītās 2 stundas paiet ātri, jo vēl paspējām pabrokastot uz prāmja.

Laikapstākļi Helsinkos neiepriecina – mazliet līst lietus. Ar kājām no Helsinku ostas dodamies uz pilsētu. Apmēram 15-20 minūtes un esam gandrīz centrā. Lietus līst arvien vairāk. Kafejnīcas un veikali vēl ciet. Liekas, ka svētdienas rītos somi nesteidzīgi pavada laiku mājās un ar ģimeni, nesteidzas šopingā vai izklaidēs ārpus mājām. Pamazām pilsētas ielās parādās arvien vairāk tūristu. Kad nesteidzoties nonākam līdz Helsinku katedrālei, tur piebrauc vairāki tūristu autobusi un laukums piepildās ar cilvēkiem. Laiks pamazām uzlabojas.

 

Ielās pamazām mostas arī hokeja līdzjutēji. Bariņš latviešu hokeju fanu satiekas uz ielas ar Krievijas faniem un fotogrāfējas, kaut arī iepriekšējā dienā abas hokeja komandas cīnījušās laukumā.

 

Pastaigājoties apskatām Helsinku parlamenta ēku, Kluso kapellu, savdabīgo un interesanto Temppeliaukio baznīcu, vietējo Stockmann iepirkšanās centru, kas atveras tikai pēc 12:00, centrālo staciju. Pēcpusdienā jau sākam apzināties veidus un iespējas, kā nokļūt līdz Hatwall arēnai, kurā notiks spēle. Var doties gan ar vilcienu, gan ar tramvaju. Mēs izvēlamies tramvaju un dodamies līdz tā galapunktam. Vēl neliela pastaiga un esam jau tur – dažādu valstu fanu piepildītajā fanu iesildīšanās teltī pie arēnas. Uz 2 lieliem ekrāniem tiek rādītas spēles. Beidzoties Krievijas spēlei teltī ieplūst vēl fani ar Krievijas karogiem pacilātā noskaņojumā, jo ir uzvara piedzīvota. Latvijas izlases fani, apbruņojušies ar vairākām bungām, liekas visskaļākie.

 

Ieejot iekšā arēnā viss rīb, jo ir vismaz 3 bungas mūsu faniem līdzi. Liekas, ka vietējās burgeru ēstuves darbinieces nav redzējušas tādus fanus un dzirdējušas tādu troksni, jo ar lielu izbrīnu skatās un latviešu hokeju fanu izdarībām.

 

Pirms spēles Latvijas valsts himnu dzied vietējās dziedātājas, kas latviešu vārdus iemācījušās izrunāt diezgan korekti. Čempionāta talismans Icy ik pa laikam parādās kādā no sektoriem un sasveicinās ar skatītājiem.

 

Beidzoties spēlei, steidzamies uz staciju atpakaļ, lai paspētu uz tramvaju, kurš mūs nogādā uz Tallink prāmi Star, kur paredzēta nakšņošana un no rīta dodamies atpakaļ uz Tallinu. Latviešu fani ir diezgan pozitīvi noskaņoti, kaut arī ir piedzīvots zaudējums spēlē pret ASV. Neesam vienīgie, kas dodas uz Star prāmi. Ar mums ir vairāki latviešu hokeja fani.

Nākamajā rītā ap 7:30 prāmis dodas uz Tallinu un jau pēc 2 stundām atkal esam izkāpuši Tallinā D terminālī. Līdz vecpilsētai 15 minūšu gājiens. Dodamies pastaigāt pa Tallinu, jo līdz autobusam uz Rīgu ir vairākas stundas laika. Latvijā 6.maijs ir brīvdiena, bet igauņiem ir darba diena. Saulains un silts laiks mūs sagaida Tallinā. Izstaigājam galvenos apskates objektus Tallinas vecpilsētā. Sajūtamies gandrīz kā Rīgā, jo pilsētas skati ir līdzīgi.

Būtībā mums pietika ar vienu dienu Helsinkos, lai izstaigātu pilsētu. Pat palika pāri mazliet laiks. Kaut arī pilsētā ir gan tramvajs, gan autobusi, gan metro, mums visus apskates objektus izdevās ar kājām sasnieg, izņemot arēnu.

 

Kārtējās garās brīvdienas ir lietderīgi izmantotas izbraucienam ārpus Latvijas robežām un šoreiz uz ziemeļiem, nevis dienvidiem kā parasti. Un šoreiz – ar prāmi, nevis lidmašīnu.

 

Patīkams nogurums pēc brīvdienām!

Kā saplānot ceļojumu?

Dažas noderīgas lietas un informācija, kuru ņemt vērā, plānojot ceļojumu: http://shapesarunas.wordpress.lv/2013/03/05/ka-saplanot-celojumu/

 

Iesakām ieskatīties!

Starp divām jūrām Rodas salā un Marmarisā

Brauciens uz Rodas salu bija pirmais mums uz tādu mazu, savā ziņā eksotisku, tūristiem patīkamu galamērķi. Turklāt – šis ceļojums mums bija par godu kādam mīļam, skaistam notikumam 2011.gada jūnijā. Ceļojuma mērķis – apskatīt pilsētu, ķert saules starus un sasildīties, nosvinēt Līgo, paplunčāties akvaparkā un izkāpt arī Turcijas krastā – Marmarisā. Vietējie iedzīvotāji mēdzot dēvē Rodu par salu, kur saskūpstās divas jūras – Vidusjūra un Egejas jūra.

 

Izvēlējāmies lidot ar Ryanair tiešo reisu no Kauņas. Lidostā daudz lietuviešu, lidmašīna diezgan pilna, pa retam dzirdama arī latviešu valoda. Lidojums diezgan garš. Ierodamies Rodas starptautiskajā lidostā un skats pa logu kā filmās – redzamas pludmales ar saules sargiem, arī gar lidostu – pludmale ar koši, koši, patiešām koši zilu ūdeni.

Ar vietējo satiksmes autobusu (kas ir lētāks nekā speciāli tūristiem piedāvātie transfēri uz pilsētu vai taksometrs) tiekam līdz pilsētas centra autoostai. Turpat blakus ir vecpilsēta un tūristu informācijas centrs. Pirmais, kas iekrīt acīs, - spilgti zils ūdens jūrā. Nekur iepriekš un arī pēc Rodas nav tāds redzēts.

Esam internetā iepriekš atraduši pilsētas karti, lai saprastu, kā nokļūt līdz viesnīcai. Dodamies iekšā vepilsētas mūros, cerot, ka caur vecpilsētu sanāks tuvāk. Diemžēl apmaldāmies un no vecpilsētas iznākam tajā pašā vietā, kur iegājām. Tad nolemjam doties uz tūristu informācijas centru un apjautāties, kurp mums jādodas. Darbiniece iesaka ņemt taksi, jo ar kājām ceļš aizņemšot vismaz 40 min. Tomēr mēs izlemjam nesteigties un dodamies norādītajā virzienā gar vecpilsētas mūriem un šoreiz – neieejot iekšā. Nonākam viesnīcā 25 min.laikā. Viesnīcā mūs sagaida smaidošā un komunikablā Džūlija, kas daudz runā un uzdod daudz jautājumus, cenšas būt viesmīlīga. Kad esam iekārtojušies viesnīcā un nolikuši somas, dodamies apskatīt apkārtni.

 

Soli pa solim nonākam uz ceļa, kur norādes uz seno Amfiteātri un stadionu. Dodamies turp apskatīt senās Grieķijas skatus. Uzkāpjam tādā kā kalnā, no kura var pārredzēt pilsētu. Stadionā sastopami vairāki cilvēki, kas devušies vakara skrējienā, vietējie zēni spēlē futbolu.

Pastaigai pludmalē nepieciešams iegādāties speciālus apavus, jo tur nav skaistās baltās un tik ierastās smiltis, bet gan diezgan palieli akmeņi. Arī gulēšana smiltiņās nesanāks. Pūš silts, vasarīgs un diezgan spēcīgs vējš, tāpēc jūrā viļņi lieli. Viens solis un paliek pavisam dziļš. Ielās koki vienos ziedos – balti, rozā, sarkani... Katrs savā krāsā.

Nākamajā dienā dodamies iekarot vecpilsētas mūrus. Tūristu pūļi plūst pa visām šaurajām, senatnīgajām ieliņām. Karsti! Dienas vidū ir jau pāri 30 grādiem un ik pa laikam atliek vien atpūsties ēnā. Pludmalēs visi slēpjas zem saules sargiem. Grūti atrast kādu brīdu sun bed. Ostā piestājuši vairāki lielie kruīzu kuģi, no kuriem nokāpj tūristu grupas apskatīt pilsētu. Dodamies apskatīt vārtus, kur kādreiz atradās Rodas Koloss – viens no septiņiem pasaules brīnumiem, kas sabruka zemestrīces laikā. Tālāk dodamies izbraucienā ar tūristiem paredzēto vilcieniņu, kas izvadā pa pilsētas galvenajiem tūrisma apskates objektiem ārpus vecpilsētas mūriem. Ar tūristu vilcieniņu atkal atgriežamies pie senās Akropoles.

Nākamajā dienā dodamies uz akvaparku Faliraki (www.water-park.gr), kas atrodas tālāk no pilsētas, tāpēc jābrauc ar autobusu. Autobuss ir bezmaksas no pilsētas centrā esošās autoostas, kas no rīta puses aizved visus atpūtniekus un vakarā atved atpakaļ uz pilsētu. Ieeja ūdens atrakciju parkā – 22 eiro visai dienai. Autobuss atiet vairākas reizes dienā no abiem galapunktiem un atsevišķos laikos tas ir diezgan piepildīts. Akvaparkā plānots pavadīt visu dienu. Tas atrodas tādā kā kalnā, tāpēc jo īpaši asas izjūtas pārņem laižoties no viena no lielākajiem un straujākajiem slidkalniņiem, kur pa ceļam vēl sagaida tāds kā trampalīns un liekas, ka pamats ir tālu prom. Nedrīkst aizmirst par pretapdeguma krēma uzklāšanu ik pa laikam un par čībām, jo dienas karstumā pamats zem kājām ir diezgan uzkarsis. Vakarā atgriežamies viesnīcā, kur atceramies, ka ir taču 23.jūnijs un Latvijā svin Līgo svētkus. Esot tur datumi pavisam pazūd un nav ne jausmas, kas par datumu.

Nākamajā dienā, 24.jūnijā, dodamies izbraucienā uz Turcijas kūrortpilsētu Marmarisu, kas atrodas apmēram pusotras stundas braucienā ar prāmi. Pāris stundu garam piedzīvojam nav nepieciešama vīza. Dokumentu pārbaude gan notiek, jo dodamies uz ne-ES valsti. Iepriekš iegādājmies biļetes, izpētot piedāvājumus Rodas ostas promenādē, kur ik pēc pāris desmit metriem ir kāds stends, kas piedāvā doties uz Marmarisu vai kādu citu no tuvumā esošajām salām. Atrodam mūsuprāt visizdevīgāko cenu, kurā iekļauts brauciens ar prāmi turp un atpakaļ, ostas nodeva. Jāatceras arī par pasu kontroli. Biļešu pārdevējs dod mums norādi, ka ostā jāmeklē prāmis ar nosaukumu Simi, kas atiet agri no rīta. Grūti mums iet ar pareizā prāmja atrašanu, jo uzraksts izrādās ir grieķu valodā – ƩYMH - un pašu spēkiem neizdodas to atrast, vien izpalīdzīgie ostas darbinieki norāda uz pareizo virzienu. Agrā rīta stundā esam uzkāpuši uz klāja, ieņēmuši vietu ar labāko skatu uz krastu, dodamies pāri jūrai. Kalnainais krasts pietuvojas pavisam ātri un dodamies krastā uz vairākām stundām. Līdz pilsētai iespējams aizkļūt ar taksometru, bet mēs izlemjam doties ar kājām vēl nenojaušot, cik karsts laiks mūs sagaida. Marmariss atrodas kalnu ielenkumā, tāpēc ir bezvējš un vēl karstāks kā Rodas salā, kur vēl ir iespējams veldzēties no vasarīgi siltā jūras vēja. Ostas promenādē nemanam nevienu tūristu, tik daži vietējie iedzīvotāji slēpjas zem saules sargiem. Tūristus sastopam zem saules sargiem tuvējā pludmalē. Karsts kā uz pannas, zeme zem kājām deg. Dodamies tālāk uz pilsētu un ieejam vietējā tirdziņā. Jau bija aizmirsies, cik uzbāzīgi mēdz būt tirgotāji, kas izsaka minējumus, ka mēs esam no Krievijas vai Polijas. Pārāk bāli vietējiem! Esot tirgū izdodas mums atkal dzirdēt musulmaņu lūgsnas. Laiks otrā krastā paiet ātri un pienāk brīdis, kad jādodas uz viesnīcu, kas kļuvusi par mājām mums uz vairākām dienām. Atpakaļceļā gan nākas pavadīt tuvu pie 2 stundām uz prāmja un šūpo arī diezgan spēcīgi. Vēl pēdējie katri uz Turcijas kalnainā krasta fona un vakara saulītē jau iepeldam Rodas salas ostā, kur piestājuši jau jauni kruīzu kuģi.

 

Nākamā diena mums paiet ceļā un pastaigā pa vietējo dabas parku, kas ir bezmaksas, bet ar savu senatnīgo, noslēpumaino un mazliet džungļus atgādinošiem skatiem. Iespējams veldzēties ēnā un apskatīt vietējās dabas takas. Te savvaļā dzīvojas dažādas krāsainas zivtiņas, pāvi, bruņurupuči. Dienas laikā gandrīz nemanot nonākam atkal līdz vecpilsētas mūriem.

 

 

Dienā, kad dodamies mājup, paši vēl nenojaušam, ka gaidīs kāds misēklis. Nonākuši autoostā, secinam, ka nav neviens autobuss. Ierodas vēl daži apjukuši tūristi ar koferiem un kāds vietējais cenšas mums angļu valodā izskaidrot, ka Grieķijā ir streiks un sabiedriskais transports nekursē. Vien taksometri. Kopā ar 2 vācu tūristiem un vienu lietuvieti izdodas mums sarunāt taksometru uz lidostu, kas visiem kopā izmaksā 25 eiro. Lidostā paši vēl nepamanam, cik kluss ir visapkārt, dodamies cauri drošības kontrolei un tikai tad pamanām uzrakstus monitoros, ka vairāki reisi ir atcelti un vairāki kavējas. Jau ieņēmuši vietas pie izlidošanas vārtiem, kas paredzēti lidojumam uz Kauņas lidostu, dzirdam vairākus latviešus runājam, ka redzējuši internetā ziņu – arī lidostas darbinieki streiko vairākas stundas. Mums par laimi mūsu lidojums nav atcelts, bet gan kavējas. Reiss no Kauņas lidostas, ar kuru pirms nedēļas ieradāmies mēs, nav nemaz pacēlusies. Nopriecājamies, ka tā negadījās mums pirms nedēļas, tomēr ir iekšā tāds mazs satraukums par to, ka arī mūsu reisu varētu atcelt pavisam. Tikmēr izlidošanas zonā ierodas arvien vairāk tūristu, sēdvietas visas aizņemtas. Visi gaida informāciju, bet informācijas paziņojumi lidostā neskan un viss klusē. Tikmēr lidostā nosēžas kāds armijas lidaparāts, bet vietējie darbinieki staigā ar kafijas krūzēm rokās. Tādā garānogaidījām vairāk ka 2 stundas un tad lidostā atsākās dzīvības pazīmes – informatīvie paziņojumi, paceļas un nolaižas lidmašīnas, viss pamazām atgriežas vecajās sliedēs. Lidmašīnas pilots mūs informē, ka steikojuši gaisa satiksmes kontrolieri, tāpēc reiss kavējas. Tālāk seko vairāk kā 3 stundu lidojums uz Kauņu un pēc darba laika beigām esam nonākuši Kauņas lidostā,kur mūs sagaida nākamais misēklis... Nedarbojas automašīna, kas pirms nedēļas tika novietota ilgtermiņa autostāvvietā pie lidostas, kas atrodas nostāk no pilsētas. Paiet vairākas stundas līdz izdodas ar vietējiem draudzīgajiem lietuviešiem sarunāt palīdzību un sameklēt kādu mehāniķi, kas pēc darba laika beigām būtu ar mieru mums palīdzēt. Līdz beidzot mums izdodas tikt skaidrībā un salabot automašīnu, lai dotos braucienā uz mājām.

 

Kaut arī beigās radās vairāki misēkļi veiksmīgai nokļūšanai mājās, tomēr šis ceļojums ir viens no spilgtāk atmiņā paliekošajiem un noteikti ceram atgriezties pie spilgti ziliem ūdeņiem. Un savā ziņā atmiņā paliekoši arī paši misēkļi un varēsim nākamajos ceļojumos mācīties no savām kļūdām.

Spāņu pavasaris Kanāriju salā - Fuerteventurā!

Kanāriju salas vienmēr ir bijušas viens no iekārojamākiem tūrisma galarmērķiem. Silts, saulains, Atlantijas okeāns. Tieši pirms gada šajā laikā arī mēs gatavojāmies turp doties. Sākumā gan par galamērķi izvēlējāmies Tenerifi vai Grand Kanaria, bet beigu beigās sanāca “salikt” ceļu uz Fuerteventuru. Galvenais plāns – laiskošanās saulītē, Oasis Park apmeklējums, brauciens uz galvaspilsētu Porto del Rosario.

 

Fuerteventura ir viena no Spānijai piederošām Kanāriju salām un mēdzot teikt, ka pavasaris šeit ir vienmēr. Pat ziemas mēnešos Fuerteventurā mēdzot būt +22 grādus silts. Galvaspilsēta ir Porto del Rosario, bet mēs apmetāmies tūristu iecienītajā pilsētiņā Callete De Fustes.

 

Šoreiz lidojām atkal divatā no Kauņas lidostas ar pārsēšanos Briseles Charleroi lidostā. Nolaižoties no rīta Fuerteventuras lidostā, pa logu redzam jūras krastu un apmākušās debesis, liels vējš un putekļu mākonis sitas sejā tikko no lidmašīnas izkāpušajiem tūristiem. Kamēr tiekam līdz Callete de Fustes pilsētiņai un mūsu viesnīcai, laiks nemainīgi apmācies un vējains, toties silts. Lai nonāktu līdz viesnīcai, nākas mazliet pastaigāt pa promenādi un redzēt tuksnešaino salas zemi.

Kamēr iekārtojamies viesnīcā Castille de Elba un apskatām apkārtni, laiks ievērojami uzlabojies un ir jau saulains. Dodamies apskatīt apkārtni un satiekam pie tūristiem un cilvēkiem pieradušus dzīvnieciņus – smilšu vāveres. Sala tiek uzskatīta par vienu no vecākajām no Kanāriju salām, kas radusies vairāku vulkānu izvirdumu laikā. Tiesa gan – pēdējais izvirdums bijis pirms vairākiem tūkstošiem gadu.

Vēl pati tūristu sezona nav sākusies martā, tāpēc daudzas ēkas Callete pilsētiņā ir tukšas, jo pārsvarā pilsētā ir viesnīcas. Arī ielās satiktie cilvēki ir tūristi, tik pa retam satiekam kādu vietējo. Soli pa solim un esam nonākuši līdz pilsētiņas vecpilsētas daļai, kur atrodama arī galvenā pludmale. Diena jau iesilusi, bet tūristu pūļus pludmalē vēl nemanam. Tajās retajās vietās, kur ir zāle un kādas dobes iekoptas, redzams uzreiz, ka ir kāds piestrādājis, lai to uzturētu skaistu un sakoptu, jo dabā tur nav redzamas zaļas pļavas, vien tuksnešainas smiltis. Pastaigu beidzam pie vecajiem fortiem, kas palikuši tūristu apskatei pēc senajām kaujām. Turpat atrodas arī lielveikals un tirdzniecības centrs Atlantico, kur piestāj autobuss, kas bez maksas aizved mūs uz viesnīcu atpakaļ. Interesanti, ka Callete pilsētiņā kursē autobuss, kas apbraukā vairākas viesnīcas un tādejādi bez maksas tūristi var nokļūt vietās, kur iecerējuši. Viens no pieturas punktiem ir arī Atlantico tirdzniecības centrs un golfa laukums. Katrā viesnīcā izlikts saraksts ar laikiem, kad autobuss atiet. Pie mūsu viesnīcas ir galapunkts.

 

Nākamajā dienā ar saldējumu rokā dodamies laiskoties saulītē. Interesanti, ka saldējums nepārdodas pa vienam kā pie mums, bet pakās pa 4-6 un vairāk. Kā jau gandrīz visās pludmalēs, lai izmantotu sun beds ir jāmaksā aptuveni 6 eiro pa dienu. Kaut arī sākotnēji neliekas, ka kāds pieskata sun beds un pludmale izskatās visai tukša, tikko apsēdies uz kādas, tā drīz vien uzrodas kāds vietējais, kas iekasē naudiņu.

Dienā, kad dodamies uz Zoo un botānisko dārzu Oasis Park, arī pie mums tuvumā esošās viesnīcas piebrauc autobuss, kas aizved uz galamērķi. Autobuss atiet samērā agri no rīta, nav pilns. Apmeklējuma cenā ietilpst arī autobusa izmantošana. Oasis Park apmeklējums aizņem visu dienu, tāpēc autobuss vakarā aizved arī atpakaļ. Atpakaļbraucot gan jāskatās, vai iekāpjam pareizā autobusā, jo stāvlaukumā ir vairāki vienādi krāsoti autobusi, kas ved uz dažādiem galamērķiem. Biļetes pērkam pie parka ieejas.

Oasis Park tiek uzskatīts par lielāko Kanāriju salās, kas piedāvā dažādas izklaides un šovus. Cenas, izklaides iespējas un visu informāciju iespējams apskatīt šeit sīkāk: http://www.fuerteventuraoasispark.com

Ieejas biļete uz visu dienu pieaugušajiem ir 25 eiro un tas ir tā vērts!

Sākumā noorientējamies iedotajā bukletiņā, kur ir karte un šovu laiki. Esam ieradušies tieši laikā uz papagaiļu šovu, kur redzami dažādi triki. Tālāk dodamies pie krokodiļiem un lai tur nonāktu nākas doties cauri tādam kā būrim, kur iekšā turpat blakus pastaigājas dažādi eksotiskie putni. Gandrīz vai ar roku var aizskart! Ieņemam vietas uz reptiļu šovu. Atraktīvie šova vadītāji iesaista publiku dažādos pasākumos. Vispirms mums ir iespēja aptaustīt mazu krokodili, kuram aizsiet mute, lai nevienam tas neiekostu. Nākamās tiek dotas paglāstīšanai dažādas čūskas. Jāatzīst, ka krokodils ir rokai tīkamāks, ja salīdzina ar čūskas ādu :) Drosmīgākie apmeklētāji tiek aicināti paturēt smagu un garu pitonu. Izlīkumojam pa Oasis Parka taciņām un apskatām dažādus eksotiskos dzīvniekus un augus. Jāsaka gan, ka žirafe uz palmu fona izskatās daudz skaistāk nekā Rīgas Zoo žirafu mājā. Tālāk dodamies uz savvaļas putnu šovu, kas ir botāniskā dārza kalnā. Sākumā visi apmeklētāji tiek aicināti nepamest savas vietas šova laikā, neēst un sargāt savus mazos bērnus. Kaut arī savvaļas putni ir dresēti, tie tomēr ir veikli un mednieciskie instinkti darbojas. Kad putni ir izkustinājuši spārnus augstu gaisā, tad parka darniniekiem izdodas tos pievilināt arī tuvākai apskatei. Iespējams tuvumā apskatīt grifus, ērgļus, pūces, vanagus. Elpa aizraujas, cik vareni un skaisti putni! Tālāk dodamies apskatīt botānisko dārzu, kur redzami neskaitāmi veidu un formu kaktusi. Arī kamieļi izskatās daudz labāk uz dabiskā fona. Kamieļi parkā ir daudz un dažādi. Apskatām arī jūras lauvu šovu baseinā, kas ir atraktīvs un pārsteidzošs. Ir iespējams aptaustīt vienu lielu jūras lauvu un tā nu sanācis, ka trenere to ved tieši mūsu sēdvietu tuvumā.

 

 

Vienu dienu no ceļojuma laika nolemjam pavadīt galvaspilsētā, kurp dodamies ar vietējo satiksmes autobusu, kura saraksts ir pieejams mūsu viesnīcas vestibilā. Galvaspilsētā sastopam daudz vairāk vietējo iedzīvotāju, mazāk manāmi tūristi uz vietējo fona, nav arī īpaši apskates objekti. Izstaigājam vietējo tirdzniecības centru, kur atrodami pazīstamu nosaukumu veikali. Apskatām ostas promenādi.

Galvenais brauciena uzdevums izpildīts – pavasara iedegums iegūts, sasildījāmies laikā, kad Latvijā vēl pēdējie cīruļputeņi un slapjdranķi. Klimats un daba līdzīga kā Āfrikā, tomēr patīkamā kaut kādā ziņā ir Fuerteventura nekā Marokā piedzīvotā vietējo iedzīvotāju uzbāzība un atšķirīgā kultūra. Fuerteventurā var uzģērbt vasarīgu kleitu un īsākus šortus, bet Āfrikā atsevišķos gadījumos apģērbs var izraisīt vietējo iedzīvotāju pārlieku lielu uzmanības izrādīšanu. It īpaši sievietēm. Tādā ziņā, neuzbāzīgāki ir spāņi.