Starp divām jūrām Rodas salā un Marmarisā

Brauciens uz Rodas salu bija pirmais mums uz tādu mazu, savā ziņā eksotisku, tūristiem patīkamu galamērķi. Turklāt – šis ceļojums mums bija par godu kādam mīļam, skaistam notikumam 2011.gada jūnijā. Ceļojuma mērķis – apskatīt pilsētu, ķert saules starus un sasildīties, nosvinēt Līgo, paplunčāties akvaparkā un izkāpt arī Turcijas krastā – Marmarisā. Vietējie iedzīvotāji mēdzot dēvē Rodu par salu, kur saskūpstās divas jūras – Vidusjūra un Egejas jūra.

 

Izvēlējāmies lidot ar Ryanair tiešo reisu no Kauņas. Lidostā daudz lietuviešu, lidmašīna diezgan pilna, pa retam dzirdama arī latviešu valoda. Lidojums diezgan garš. Ierodamies Rodas starptautiskajā lidostā un skats pa logu kā filmās – redzamas pludmales ar saules sargiem, arī gar lidostu – pludmale ar koši, koši, patiešām koši zilu ūdeni.

Ar vietējo satiksmes autobusu (kas ir lētāks nekā speciāli tūristiem piedāvātie transfēri uz pilsētu vai taksometrs) tiekam līdz pilsētas centra autoostai. Turpat blakus ir vecpilsēta un tūristu informācijas centrs. Pirmais, kas iekrīt acīs, - spilgti zils ūdens jūrā. Nekur iepriekš un arī pēc Rodas nav tāds redzēts.

Esam internetā iepriekš atraduši pilsētas karti, lai saprastu, kā nokļūt līdz viesnīcai. Dodamies iekšā vepilsētas mūros, cerot, ka caur vecpilsētu sanāks tuvāk. Diemžēl apmaldāmies un no vecpilsētas iznākam tajā pašā vietā, kur iegājām. Tad nolemjam doties uz tūristu informācijas centru un apjautāties, kurp mums jādodas. Darbiniece iesaka ņemt taksi, jo ar kājām ceļš aizņemšot vismaz 40 min. Tomēr mēs izlemjam nesteigties un dodamies norādītajā virzienā gar vecpilsētas mūriem un šoreiz – neieejot iekšā. Nonākam viesnīcā 25 min.laikā. Viesnīcā mūs sagaida smaidošā un komunikablā Džūlija, kas daudz runā un uzdod daudz jautājumus, cenšas būt viesmīlīga. Kad esam iekārtojušies viesnīcā un nolikuši somas, dodamies apskatīt apkārtni.

 

Soli pa solim nonākam uz ceļa, kur norādes uz seno Amfiteātri un stadionu. Dodamies turp apskatīt senās Grieķijas skatus. Uzkāpjam tādā kā kalnā, no kura var pārredzēt pilsētu. Stadionā sastopami vairāki cilvēki, kas devušies vakara skrējienā, vietējie zēni spēlē futbolu.

Pastaigai pludmalē nepieciešams iegādāties speciālus apavus, jo tur nav skaistās baltās un tik ierastās smiltis, bet gan diezgan palieli akmeņi. Arī gulēšana smiltiņās nesanāks. Pūš silts, vasarīgs un diezgan spēcīgs vējš, tāpēc jūrā viļņi lieli. Viens solis un paliek pavisam dziļš. Ielās koki vienos ziedos – balti, rozā, sarkani... Katrs savā krāsā.

Nākamajā dienā dodamies iekarot vecpilsētas mūrus. Tūristu pūļi plūst pa visām šaurajām, senatnīgajām ieliņām. Karsti! Dienas vidū ir jau pāri 30 grādiem un ik pa laikam atliek vien atpūsties ēnā. Pludmalēs visi slēpjas zem saules sargiem. Grūti atrast kādu brīdu sun bed. Ostā piestājuši vairāki lielie kruīzu kuģi, no kuriem nokāpj tūristu grupas apskatīt pilsētu. Dodamies apskatīt vārtus, kur kādreiz atradās Rodas Koloss – viens no septiņiem pasaules brīnumiem, kas sabruka zemestrīces laikā. Tālāk dodamies izbraucienā ar tūristiem paredzēto vilcieniņu, kas izvadā pa pilsētas galvenajiem tūrisma apskates objektiem ārpus vecpilsētas mūriem. Ar tūristu vilcieniņu atkal atgriežamies pie senās Akropoles.

Nākamajā dienā dodamies uz akvaparku Faliraki (www.water-park.gr), kas atrodas tālāk no pilsētas, tāpēc jābrauc ar autobusu. Autobuss ir bezmaksas no pilsētas centrā esošās autoostas, kas no rīta puses aizved visus atpūtniekus un vakarā atved atpakaļ uz pilsētu. Ieeja ūdens atrakciju parkā – 22 eiro visai dienai. Autobuss atiet vairākas reizes dienā no abiem galapunktiem un atsevišķos laikos tas ir diezgan piepildīts. Akvaparkā plānots pavadīt visu dienu. Tas atrodas tādā kā kalnā, tāpēc jo īpaši asas izjūtas pārņem laižoties no viena no lielākajiem un straujākajiem slidkalniņiem, kur pa ceļam vēl sagaida tāds kā trampalīns un liekas, ka pamats ir tālu prom. Nedrīkst aizmirst par pretapdeguma krēma uzklāšanu ik pa laikam un par čībām, jo dienas karstumā pamats zem kājām ir diezgan uzkarsis. Vakarā atgriežamies viesnīcā, kur atceramies, ka ir taču 23.jūnijs un Latvijā svin Līgo svētkus. Esot tur datumi pavisam pazūd un nav ne jausmas, kas par datumu.

Nākamajā dienā, 24.jūnijā, dodamies izbraucienā uz Turcijas kūrortpilsētu Marmarisu, kas atrodas apmēram pusotras stundas braucienā ar prāmi. Pāris stundu garam piedzīvojam nav nepieciešama vīza. Dokumentu pārbaude gan notiek, jo dodamies uz ne-ES valsti. Iepriekš iegādājmies biļetes, izpētot piedāvājumus Rodas ostas promenādē, kur ik pēc pāris desmit metriem ir kāds stends, kas piedāvā doties uz Marmarisu vai kādu citu no tuvumā esošajām salām. Atrodam mūsuprāt visizdevīgāko cenu, kurā iekļauts brauciens ar prāmi turp un atpakaļ, ostas nodeva. Jāatceras arī par pasu kontroli. Biļešu pārdevējs dod mums norādi, ka ostā jāmeklē prāmis ar nosaukumu Simi, kas atiet agri no rīta. Grūti mums iet ar pareizā prāmja atrašanu, jo uzraksts izrādās ir grieķu valodā – ƩYMH - un pašu spēkiem neizdodas to atrast, vien izpalīdzīgie ostas darbinieki norāda uz pareizo virzienu. Agrā rīta stundā esam uzkāpuši uz klāja, ieņēmuši vietu ar labāko skatu uz krastu, dodamies pāri jūrai. Kalnainais krasts pietuvojas pavisam ātri un dodamies krastā uz vairākām stundām. Līdz pilsētai iespējams aizkļūt ar taksometru, bet mēs izlemjam doties ar kājām vēl nenojaušot, cik karsts laiks mūs sagaida. Marmariss atrodas kalnu ielenkumā, tāpēc ir bezvējš un vēl karstāks kā Rodas salā, kur vēl ir iespējams veldzēties no vasarīgi siltā jūras vēja. Ostas promenādē nemanam nevienu tūristu, tik daži vietējie iedzīvotāji slēpjas zem saules sargiem. Tūristus sastopam zem saules sargiem tuvējā pludmalē. Karsts kā uz pannas, zeme zem kājām deg. Dodamies tālāk uz pilsētu un ieejam vietējā tirdziņā. Jau bija aizmirsies, cik uzbāzīgi mēdz būt tirgotāji, kas izsaka minējumus, ka mēs esam no Krievijas vai Polijas. Pārāk bāli vietējiem! Esot tirgū izdodas mums atkal dzirdēt musulmaņu lūgsnas. Laiks otrā krastā paiet ātri un pienāk brīdis, kad jādodas uz viesnīcu, kas kļuvusi par mājām mums uz vairākām dienām. Atpakaļceļā gan nākas pavadīt tuvu pie 2 stundām uz prāmja un šūpo arī diezgan spēcīgi. Vēl pēdējie katri uz Turcijas kalnainā krasta fona un vakara saulītē jau iepeldam Rodas salas ostā, kur piestājuši jau jauni kruīzu kuģi.

 

Nākamā diena mums paiet ceļā un pastaigā pa vietējo dabas parku, kas ir bezmaksas, bet ar savu senatnīgo, noslēpumaino un mazliet džungļus atgādinošiem skatiem. Iespējams veldzēties ēnā un apskatīt vietējās dabas takas. Te savvaļā dzīvojas dažādas krāsainas zivtiņas, pāvi, bruņurupuči. Dienas laikā gandrīz nemanot nonākam atkal līdz vecpilsētas mūriem.

 

 

Dienā, kad dodamies mājup, paši vēl nenojaušam, ka gaidīs kāds misēklis. Nonākuši autoostā, secinam, ka nav neviens autobuss. Ierodas vēl daži apjukuši tūristi ar koferiem un kāds vietējais cenšas mums angļu valodā izskaidrot, ka Grieķijā ir streiks un sabiedriskais transports nekursē. Vien taksometri. Kopā ar 2 vācu tūristiem un vienu lietuvieti izdodas mums sarunāt taksometru uz lidostu, kas visiem kopā izmaksā 25 eiro. Lidostā paši vēl nepamanam, cik kluss ir visapkārt, dodamies cauri drošības kontrolei un tikai tad pamanām uzrakstus monitoros, ka vairāki reisi ir atcelti un vairāki kavējas. Jau ieņēmuši vietas pie izlidošanas vārtiem, kas paredzēti lidojumam uz Kauņas lidostu, dzirdam vairākus latviešus runājam, ka redzējuši internetā ziņu – arī lidostas darbinieki streiko vairākas stundas. Mums par laimi mūsu lidojums nav atcelts, bet gan kavējas. Reiss no Kauņas lidostas, ar kuru pirms nedēļas ieradāmies mēs, nav nemaz pacēlusies. Nopriecājamies, ka tā negadījās mums pirms nedēļas, tomēr ir iekšā tāds mazs satraukums par to, ka arī mūsu reisu varētu atcelt pavisam. Tikmēr izlidošanas zonā ierodas arvien vairāk tūristu, sēdvietas visas aizņemtas. Visi gaida informāciju, bet informācijas paziņojumi lidostā neskan un viss klusē. Tikmēr lidostā nosēžas kāds armijas lidaparāts, bet vietējie darbinieki staigā ar kafijas krūzēm rokās. Tādā garānogaidījām vairāk ka 2 stundas un tad lidostā atsākās dzīvības pazīmes – informatīvie paziņojumi, paceļas un nolaižas lidmašīnas, viss pamazām atgriežas vecajās sliedēs. Lidmašīnas pilots mūs informē, ka steikojuši gaisa satiksmes kontrolieri, tāpēc reiss kavējas. Tālāk seko vairāk kā 3 stundu lidojums uz Kauņu un pēc darba laika beigām esam nonākuši Kauņas lidostā,kur mūs sagaida nākamais misēklis... Nedarbojas automašīna, kas pirms nedēļas tika novietota ilgtermiņa autostāvvietā pie lidostas, kas atrodas nostāk no pilsētas. Paiet vairākas stundas līdz izdodas ar vietējiem draudzīgajiem lietuviešiem sarunāt palīdzību un sameklēt kādu mehāniķi, kas pēc darba laika beigām būtu ar mieru mums palīdzēt. Līdz beidzot mums izdodas tikt skaidrībā un salabot automašīnu, lai dotos braucienā uz mājām.

 

Kaut arī beigās radās vairāki misēkļi veiksmīgai nokļūšanai mājās, tomēr šis ceļojums ir viens no spilgtāk atmiņā paliekošajiem un noteikti ceram atgriezties pie spilgti ziliem ūdeņiem. Un savā ziņā atmiņā paliekoši arī paši misēkļi un varēsim nākamajos ceļojumos mācīties no savām kļūdām.