Spāņu pavasaris Kanāriju salā - Fuerteventurā!

Kanāriju salas vienmēr ir bijušas viens no iekārojamākiem tūrisma galarmērķiem. Silts, saulains, Atlantijas okeāns. Tieši pirms gada šajā laikā arī mēs gatavojāmies turp doties. Sākumā gan par galamērķi izvēlējāmies Tenerifi vai Grand Kanaria, bet beigu beigās sanāca “salikt” ceļu uz Fuerteventuru. Galvenais plāns – laiskošanās saulītē, Oasis Park apmeklējums, brauciens uz galvaspilsētu Porto del Rosario.

 

Fuerteventura ir viena no Spānijai piederošām Kanāriju salām un mēdzot teikt, ka pavasaris šeit ir vienmēr. Pat ziemas mēnešos Fuerteventurā mēdzot būt +22 grādus silts. Galvaspilsēta ir Porto del Rosario, bet mēs apmetāmies tūristu iecienītajā pilsētiņā Callete De Fustes.

 

Šoreiz lidojām atkal divatā no Kauņas lidostas ar pārsēšanos Briseles Charleroi lidostā. Nolaižoties no rīta Fuerteventuras lidostā, pa logu redzam jūras krastu un apmākušās debesis, liels vējš un putekļu mākonis sitas sejā tikko no lidmašīnas izkāpušajiem tūristiem. Kamēr tiekam līdz Callete de Fustes pilsētiņai un mūsu viesnīcai, laiks nemainīgi apmācies un vējains, toties silts. Lai nonāktu līdz viesnīcai, nākas mazliet pastaigāt pa promenādi un redzēt tuksnešaino salas zemi.

Kamēr iekārtojamies viesnīcā Castille de Elba un apskatām apkārtni, laiks ievērojami uzlabojies un ir jau saulains. Dodamies apskatīt apkārtni un satiekam pie tūristiem un cilvēkiem pieradušus dzīvnieciņus – smilšu vāveres. Sala tiek uzskatīta par vienu no vecākajām no Kanāriju salām, kas radusies vairāku vulkānu izvirdumu laikā. Tiesa gan – pēdējais izvirdums bijis pirms vairākiem tūkstošiem gadu.

Vēl pati tūristu sezona nav sākusies martā, tāpēc daudzas ēkas Callete pilsētiņā ir tukšas, jo pārsvarā pilsētā ir viesnīcas. Arī ielās satiktie cilvēki ir tūristi, tik pa retam satiekam kādu vietējo. Soli pa solim un esam nonākuši līdz pilsētiņas vecpilsētas daļai, kur atrodama arī galvenā pludmale. Diena jau iesilusi, bet tūristu pūļus pludmalē vēl nemanam. Tajās retajās vietās, kur ir zāle un kādas dobes iekoptas, redzams uzreiz, ka ir kāds piestrādājis, lai to uzturētu skaistu un sakoptu, jo dabā tur nav redzamas zaļas pļavas, vien tuksnešainas smiltis. Pastaigu beidzam pie vecajiem fortiem, kas palikuši tūristu apskatei pēc senajām kaujām. Turpat atrodas arī lielveikals un tirdzniecības centrs Atlantico, kur piestāj autobuss, kas bez maksas aizved mūs uz viesnīcu atpakaļ. Interesanti, ka Callete pilsētiņā kursē autobuss, kas apbraukā vairākas viesnīcas un tādejādi bez maksas tūristi var nokļūt vietās, kur iecerējuši. Viens no pieturas punktiem ir arī Atlantico tirdzniecības centrs un golfa laukums. Katrā viesnīcā izlikts saraksts ar laikiem, kad autobuss atiet. Pie mūsu viesnīcas ir galapunkts.

 

Nākamajā dienā ar saldējumu rokā dodamies laiskoties saulītē. Interesanti, ka saldējums nepārdodas pa vienam kā pie mums, bet pakās pa 4-6 un vairāk. Kā jau gandrīz visās pludmalēs, lai izmantotu sun beds ir jāmaksā aptuveni 6 eiro pa dienu. Kaut arī sākotnēji neliekas, ka kāds pieskata sun beds un pludmale izskatās visai tukša, tikko apsēdies uz kādas, tā drīz vien uzrodas kāds vietējais, kas iekasē naudiņu.

Dienā, kad dodamies uz Zoo un botānisko dārzu Oasis Park, arī pie mums tuvumā esošās viesnīcas piebrauc autobuss, kas aizved uz galamērķi. Autobuss atiet samērā agri no rīta, nav pilns. Apmeklējuma cenā ietilpst arī autobusa izmantošana. Oasis Park apmeklējums aizņem visu dienu, tāpēc autobuss vakarā aizved arī atpakaļ. Atpakaļbraucot gan jāskatās, vai iekāpjam pareizā autobusā, jo stāvlaukumā ir vairāki vienādi krāsoti autobusi, kas ved uz dažādiem galamērķiem. Biļetes pērkam pie parka ieejas.

Oasis Park tiek uzskatīts par lielāko Kanāriju salās, kas piedāvā dažādas izklaides un šovus. Cenas, izklaides iespējas un visu informāciju iespējams apskatīt šeit sīkāk: http://www.fuerteventuraoasispark.com

Ieejas biļete uz visu dienu pieaugušajiem ir 25 eiro un tas ir tā vērts!

Sākumā noorientējamies iedotajā bukletiņā, kur ir karte un šovu laiki. Esam ieradušies tieši laikā uz papagaiļu šovu, kur redzami dažādi triki. Tālāk dodamies pie krokodiļiem un lai tur nonāktu nākas doties cauri tādam kā būrim, kur iekšā turpat blakus pastaigājas dažādi eksotiskie putni. Gandrīz vai ar roku var aizskart! Ieņemam vietas uz reptiļu šovu. Atraktīvie šova vadītāji iesaista publiku dažādos pasākumos. Vispirms mums ir iespēja aptaustīt mazu krokodili, kuram aizsiet mute, lai nevienam tas neiekostu. Nākamās tiek dotas paglāstīšanai dažādas čūskas. Jāatzīst, ka krokodils ir rokai tīkamāks, ja salīdzina ar čūskas ādu :) Drosmīgākie apmeklētāji tiek aicināti paturēt smagu un garu pitonu. Izlīkumojam pa Oasis Parka taciņām un apskatām dažādus eksotiskos dzīvniekus un augus. Jāsaka gan, ka žirafe uz palmu fona izskatās daudz skaistāk nekā Rīgas Zoo žirafu mājā. Tālāk dodamies uz savvaļas putnu šovu, kas ir botāniskā dārza kalnā. Sākumā visi apmeklētāji tiek aicināti nepamest savas vietas šova laikā, neēst un sargāt savus mazos bērnus. Kaut arī savvaļas putni ir dresēti, tie tomēr ir veikli un mednieciskie instinkti darbojas. Kad putni ir izkustinājuši spārnus augstu gaisā, tad parka darniniekiem izdodas tos pievilināt arī tuvākai apskatei. Iespējams tuvumā apskatīt grifus, ērgļus, pūces, vanagus. Elpa aizraujas, cik vareni un skaisti putni! Tālāk dodamies apskatīt botānisko dārzu, kur redzami neskaitāmi veidu un formu kaktusi. Arī kamieļi izskatās daudz labāk uz dabiskā fona. Kamieļi parkā ir daudz un dažādi. Apskatām arī jūras lauvu šovu baseinā, kas ir atraktīvs un pārsteidzošs. Ir iespējams aptaustīt vienu lielu jūras lauvu un tā nu sanācis, ka trenere to ved tieši mūsu sēdvietu tuvumā.

 

 

Vienu dienu no ceļojuma laika nolemjam pavadīt galvaspilsētā, kurp dodamies ar vietējo satiksmes autobusu, kura saraksts ir pieejams mūsu viesnīcas vestibilā. Galvaspilsētā sastopam daudz vairāk vietējo iedzīvotāju, mazāk manāmi tūristi uz vietējo fona, nav arī īpaši apskates objekti. Izstaigājam vietējo tirdzniecības centru, kur atrodami pazīstamu nosaukumu veikali. Apskatām ostas promenādi.

Galvenais brauciena uzdevums izpildīts – pavasara iedegums iegūts, sasildījāmies laikā, kad Latvijā vēl pēdējie cīruļputeņi un slapjdranķi. Klimats un daba līdzīga kā Āfrikā, tomēr patīkamā kaut kādā ziņā ir Fuerteventura nekā Marokā piedzīvotā vietējo iedzīvotāju uzbāzība un atšķirīgā kultūra. Fuerteventurā var uzģērbt vasarīgu kleitu un īsākus šortus, bet Āfrikā atsevišķos gadījumos apģērbs var izraisīt vietējo iedzīvotāju pārlieku lielu uzmanības izrādīšanu. It īpaši sievietēm. Tādā ziņā, neuzbāzīgāki ir spāņi.

Marakeša

Pirmo reizi braucot uz Maroku, bija tāda mazliet trīcoša sajūta sirdī, ka tā taču ir Āfrika. Nav vairs nekāda Eiropa. Izpētījām internetā iepriekš visus ko darīt un ko nedarīt, kurp doties un kā tur nokļūt. Vīza nav nepieciešama, ka neplāno uzturēties ilgāk par 30 dienām. Maroka ir vienīgā valsts Āfrikā, kur iespējams nokļūt ar Ryanair, kas dodas uz Marakešu un Fēzu. Jāsaka gan, ka mūsu ceļš turp un atpakaļ bija visai līkumots, bet toties biļetes pa lēto.

Pirmajā reizē ieplānojām apskatīt Marakešu un Kasablanku. Pa ceļam uz Marakešu vēl pagūstam apskatīt Dublinu. Ielidojam Marakešas greznajā lidostā agri no rīta un jau ir ap +20 grādiem. Pirms pasu kontroles ir jāaizpilda tādas veidlapas, kur jānorāda no kurienes esi, kurp dodies, kur apmetīsies. Tāpat arī Ēģiptē ir jāaizpilda tādas anketas lapas. Pasē tiek iespiests zīmogs pie vīzām, ka esi ieradies valstī. Pie izlidošanas tiek iespiests vēl viens zīmogs ar izlidošanas datumu un atkal ir jāaizpilda tāda pati veidlapa kā pie ielidošanas. Lidostā vēl paspējam samainīt naudu uz vietējiem dirhamiem.

No lidostas uz pilsētu dodamies ar kājām pastaigājoties, bet ātri vien apmaldāmies un rodas apjukums. Putekļi, gruži, nepabeigtas / pussagruvušas ēkas mijas ar rožu krūmiem ceļmalās. Rodas jautājums, vai te nesen bijis karš?

Pēc ilgas maldīšanās pa ceļiem un jautājot ceļu vietējiem, beidzot nonākam uz pareizā ceļa. Vēl aizvien ir liels brīnums par apkārtesošām ēkām, skatiem.

 

Esam diezgan liela kompānija, tāpēc izrēķinājām, ka ērtāk un lētāk būs noīrēt dzīvokli. Mums sarunāta tikšanās ar uzņēmuma pārstāvi, kurš iedos dzīvokļa atslēgas. Izrādās, ka sieviete runā vien arābu vai mazliet franču valodā. Cenšamies sarunāt visu tā, lai vēlāk nebūtu nekādu pārpratumu. Skats no balkona ir uz gružiem piebērtu laukumu un ēnā uz ielas ir apgūlies kāds vietējais iedzīvotājs, atpūtnieks. Dzīvoklis labs, ar 2 guļamistabām, virtuvi, veļas mašīnu un citām ērtībām. Marokāņu stilā. Pirmajā vakarā pirmo reizi izdzirdot musulmaņu aicinājumus uz mošejām lūgties, liek aizdomāties par to, cik tā ticība ir stipra un atšķirīga no visa zināmā.

Pirmais mūsu apskates objekts ir Jardin Majorelle (www.jardinmajorelle.com), kas ir kā botāniskais dārzs un reizē arī izdodas patverties ēnā lielajā karstumā. Ir ap +40 grādiem saulē. Ja kāds vēlas apstāties, tad tikai ēnā J Pa ceļam sastopamies ar mošejām un ceļa zīmēm arābu valodā, kas pēc formas un izskata atgādina kaut kur jau redzētas. Dodamies garām mazam tirdziņam un iegadājamies granātābolus, ko tirgotājs jau pārgriež uz pusi, lai vieglāk tikt klāt. Jāatzīst, ka nevar ne salīdzināt ar Latvijā veikalos pieejamiem granātāboliem. Ieeja maksā 50 dirhamus. Palmas, palmas, palmas.. Kaktuss! Palmas, palmas!

 

Izejot ārā, gaisa temperatūra jau sasniegusi +45 saulē! Oktobrī! Dodamies vecpilsētas virzienā ar kājām un nonākam pie lielākās mošejas – Koutoubi mošejas. Iekšā netiekam, bet garām ejot var ieskatīties, kas tur notiek. Kamēr uzņemam dažus kadrus, jau atkal skan aicinājums musulmaņiem doties uz lūgšanu. Mošejas mums paliek kā orientieris, lai saprastu, kur atrodamies, jo to var redzēt vēl tālu prom.

 

Interesanti, ka pilsētā ir iespējams izbraukt ar Hop On-Hop Off divstāvīgo autobusu un redzēt Sight Seeing tāpat kā daudzās citās Eiropas valstīs. Divstāvīgie autobusi rada eiropeisku sajūtu Marakešā.

Viens no interesantākajiem pirkumiem mums izrādās Fantas Pina Colada dzēriens, kādu Eiropā neatrast. Atgriežoties mājās un ieskatoties internetā atrodam, ka Fantai ir daudz un dažādas garšas un tās iespējams nobaudīt dažādās valstīs.

Dodamies apskatīt karaļpili, kur iespējams izstaigāt visas telpas un ielūkoties marokāņu sienu rakstos. Saules nogurdināti dodamies cauri vecpilsētai un tirgum, kur sastop daudz tūristu, bet arī uzbāzīgus vietējos tirgoņus. Centrālajā tirgus laukumā iespējams iegādāties garšvielas, riekstu un dažādus augļus, svaigi spiestu sulu, redzēt pērtiķu šovu. Jāsargā somas no zagļiem un rokas no hennas tetovējumiem, jo sievietes, kas tos piedāvā, ir uzmācīgas un ķer aiz rokas pirms esi paspējis atteikt.

Kad dienas svēlme pagājusi un jau satumsis, liekas, ka sākas īstā dzīve un ielas piepildās ar vietējiem. Dienas tumšajā laikā tiek ieteikts nestaigāt apkārt, jo var iekulties dažādās likstās. Pirms došanās uz dzīvokli, iegriežamies centrālajā stacijā, lai apskatītu un izvērtētu iespējas, kā nokļūt līdz Kasablankai. Uzreiz uzrodas kāds vietējais, kas ir ar mieru noorganizēt mums transportu – busiņu, kas mūs aizvedīs uz Kasablanku, izvadās pa pilsētu, atvedīs atpakaļ. Neuzticības mākti, apdomājamaies un beigās tomēr piekrītam piedāvājumam. Sarunāts tiek busiņš, kas mūs aizvedīs uz Kasablanku un pirms tam pat atbrauks pakaļ uz mūsu dzīvokli.

 

Nākamajā dienā sasēdušies visi busiņā ar šoferi, kuram slikta angļu valoda, dodamies uz Kasablanku. Jau no paša rīta ir silts, bet mūsu šoferis nez kāpēc uzģērbis silto virsjaku. Izrādās, ka vietējiem +20 grādi ir auksts laiks. Ķeram tuksnešainos un kalnainos skatus pa logu. Šoferis mazliet cenšas mums pastāstīt par Marakešu un Kasablanku, iedzīvotāju skaitu utt. Satiksmes noteikumi tādi paši kā Ēģiptē – uzpīpini un brauc J

Kasablankā jau vairāk redzams eiropeiskais – Audi, Shell utt. Šoferis mūs aizved pusdienās uz kādu vietējo restorānu, kur pasniegts mums tiek cālis ar rīsiem. Vietējie pie blakus galdiņa ēd ar rokām, mums tomēr tiek iedoti galda piederumi. Dodamies uz lielāko mošeju Marokā, kas atrodas Atlantijas okeāna krastā. Tā ir arī septītā lielākā pasaulē. Ir iespējams iekļūt arī iekšienē, bet mēs vien apstaigājam apkārt. Grezni un atmiņā paliekoši! Tūristi pūļi vēl tikai sarodas un ieņēmuši vietas ēnā, jo diena sāk atkal iesilt.

 

Nākamais pieturas punkts mums ir Atlantijas okeāna krasts, kur pludmalē ir pelēkas smiltis un izrādās, ka ieeja pludmalē ir maksas. Tā saka mūsu šoferis. Daži no mums dodas izpeldēties, tikmēr pārējie cenšas pieskatīt mantas un turpat blakus stāv mūsu aizdomīgā izskata šoferis. Šoferis mūs izvadā pa pilsētu un iegriežamies arī kāda aizdomīga paskata tirdziņā, kur visas preces pa lētām naudiņām iegādājamas, bet somas jātur gandrīz vai zobos. Vietējie uzreiz ierauga mūs un gandrīz vai aplenc. Laimīgā kārtā izdodas tikt ārā no tirdziņa.

 

Nākamajā dienā dodamies meklēt kamieļus. Pa ceļam aplūkojam dzelzceļa staciju. Līdz beidzot nonākam arī līdz kamieļiem. Izdodas ar īpašnieku nokaulēt cenu un mums katram ir iespēja uzkāpt kamieļa mugurā. Tas laikam mums visiem bija labākais šī ceļojuma brīdis!

Pastaigājoties svēlmē pa pilsētu atkal nonākam līdz Medinas mūriem, dodamies iekšā ielūkoties veikalos un nokaulēt cenu par svaigi spiestu apelsīnu sulu. Fonā skan aicinājums doties uz mošejām. Tā kā mošejas ir vairākas vecpilsētā, tad skaņas pārklājas. Nevarētu teikt, ka visi vietējie musulmaņu ticīgie dodas uzreiz turp, bet visa ceļojuma laikā vairākas reizes nācās redzēt kādu vietējo, kas atradis klusu vietiņu, noklājis savu sedziņu, noģērbis apavus lūdzās.

 

Saules un karstuma nogurdināti visi esam apmierināti ar ceļojumu, atpūtu un piedzīvoto. Nostaigāti kājām daudz kilometru. Un tomēr šis bija atmiņa paliekošs piedzīvojums ar kamieļiem, mošejām, Marokas skatiem, vepilsētas tirdziņu un Kasablanku.

 

 

 

 

 

 

 

Mūsu ceļš uz Marakešu bija līkumots pa visu Eiropu, bet pastāv iespēja atrast arī taisnākus ceļus.